Valmierietis

Valmiera ir visjaukākā pilsēta Latvijā – tas ir pirmais, kas nāk prātā, kad kāds uzdod jautājumu par manu dzimto pilsētu, un tā tas arī visdrīzāk paliks vēl ilgu laiku.

Gatavojoties Pārgaujas ģimnāzijas 45 gadu jubilejai, iepazinos ar daudz radošiem un interesantiem cilvēkiem, kuru dzimtā vieta ir Valmiera. Meklējot saknes ģimnāzijas žetona gredzenam, uzmeklēju INGU EGLĪTI – 1998.gada Valmieras Pārgaujas ģimnāzijas absolventi, skolas logotipa autori.

Nejauši manā redzeslokā nonāca romāns Valmieras klusās ielas, par ko gribētu atgādināt arī valmieriešiem. Kāds Valmieras žurnālists Jānis Tauniņš ar pseidonīmu Helmars Brauns, 1920. -30. gados publicēja rakstus par sabiedrības aktualitātēm dažādos laikrakstos. Zināms, ka viņš bijis Aizsargu organizācijā 20. gados, partijas Vislatvijas Tautas sapulce sarakstā kandidējis 1928. gada Saeimas vēlēšanās, tomēr neiekļuva. Dzīvojis Pārgaujā, Stacijas ielā 59.

Ziemassvētki aizbraukuši rakstītām kamanām, taču straujiem soļiem tuvojas Jaunais gads, kuru sagaidot atkal paredzama kārtīga izēšanās ar visām no tās izrietošajām sekām. Vēsturnieki un tautas ticējumu pētnieki noskaidrojuši deviņus maģiskos ēdienus, kuriem obligāti jābūt svētku galdā, bet par dzērieniem ziņas gaužām trūcīgas – kā garāmejot pieminēts medalus, un tas arī viss, tāpēc šo nepilnību nu centīšos aizpildīt pēc savas samaitātības pakāpes un saprašanas, laikus brīdinot lasītājus, ka pārmērīga alkohola lietošana var novest pie negatīvām sekām, kādas var sagādāt arī pārmērīga ēšana tukšā dūšā.

Faktiski Miķelim ar putniem ikdienā iznāk maz darīšanu. Tik vien, cik aplūkot kādu kovārni lielās Maxima tirgotavas pieejās, kur šie putni veic tādas kā aptīrītāju funkcijas tajā sadaļā, kas attiecas uz ēdienu pārpalikumiem. Patiesībā jau labi, ka šādā veidā brīvdabas lidoņi tiek pie ikdienišķā azaida. Tiesa, pēc tam putniem rodas pavisam dabiska vēlēšanās no sava pilnā kuņģa satura atbrīvoties, un tieši par šo fizioloģisko nepieciešamību jau krietni vien tālu realizētā Georga Apiņa ielas rekonstrukcijas sakarā Miķelis grib aprunāties ar Valmierieša lasītājiem.

Gados, kad pati daba gādā par siltu dzīvošanu ziemā, arī valmieriešiem mazinās rūpes par kurināmā sagādāšanu vēl dažās mājās palikušajās ar malku kurināmajās krāsnīs.

Šajā laikā, kad starp svētkiem iespraukusies brīvdiena un varam uz brīdi atpūtināt vēderus, parunāsim par kūkām. Pareizāk, par meiteni, kura cep, taisa un dekorē kūkas, tortes, mafinus un jebko citu tikpat garšīgu, — par MELĀNIJU KITNERI.

Man piezvanīja draugs un apsveica Krēslas stundā. Es viņu apsveicu Sudraba stundā. Kas tā tāda, viņš prasīja. Tā ir tā pati, teicu. Krēslas stunda, Sudraba stunda, Sirmā stunda, arī Zelta stunda. Krēsla ar zelta acīm.

Kā jau tas Gada valmierietim pieklājas, Priedītis ikdienā ir gaužām aizņemts vīrs, tomēr piekrita sarunai, lai arī svētdienā, kad būtu kaut nedaudz jāatvelk elpa pirms kārtējā skrējiena nedēļas garumā. Pateicoties Vilnim, pirms desmit gadiem atdzima Valmieras maratons, kurš ar katru gadu, kļūstot jo populārāks ne vien Latvijā, bet arī tālu aiz tās robežām, piesaista arvien vairāk veselīga un aktīva dzīvesveida cienītājus. Arī pats pasākuma idejiskais tēvs, neraugoties uz organizatora pienākumiem, ik reizi atlicina laiku, lai noskrietu 6 km distanci kopā ar tautas klases dalībniekiem.

Ja ne Livonijas Indriķis uzrakstījis Hroniku, diezin vai šodien mums būtu Beverīnas novads. Bez Hronikas Beverīnas vārds gadu simtos būtu izgaisis kā nenosaucams skaits citu ievērību pelnošu vārdu. 2016. gadā  aprit 800 gadi kopš Beverīnas nodedzināšanas un izdzišanas vēstures tumsā. Ir pagājuši vairāk nekā 200 gadu, kopš kāds rūpīgāk sāka iedziļināties Indriķa  rakstos un izcēla Beverīnas vārdu dienas gaismā.  Piemiņas atskatu sāksim ar Indriķa  1216. gada nogales notikuma  konstatāciju:  «Krievi kā parasti arī atnāca uz Tolovas letu zemi, lai ievāktu nodevas, un, tās ievākuši, nodedzināja Beverīnas pili.»

Jau šī gada nogalē Tērbatas ielā pie Valmieras tirgus durvis vērs jauna kafejnīca «Tērbata». Stāsta SIA «Tērbatas iela 2» pārstāvis JĀNIS OLMANIS:

Man pretī sēž jauns puisis, kurš vēl mācās Valmieras Pārgaujas ģimnāzijā, taču viņš stāsta tādas lietas, ka es tikai klausos un brīnos. Runāju ar DĀVIDU KĻAVIŅU – puisi, kurš restaurē mēbeles vai arī no vecām uztaisa jaunas, mainot to funkcijas.

«Neesmu nožēlojusi ne mirkli, ka mani vidusskolas gadi pagājuši tieši Valmierā: šeit ir plašas iespējas un, manuprāt, ļoti laba izglītības kvalitāte,» saka ekofitnesa trenere ALISE PUTRAIMA.

Turpinot Valmierieša publikācijas par 1. pasaules kara norisēm, šajā reizē — par kādu īpašu notikumu pirms simt gadiem.

Starp daudzām un dažādām baidīšanām pirms neilga laika interneta portālos un dažādos  ziņu kanālos parādījās vēstīšana, ka  arī Valmierā nu ir uzradušies ubagi, kas mācoties virsū lieliem un maziem, vairāk gan vīriešiem nekā sievietēm, vēl vairāk tiem, no kuriem ir cerība kaut ko dabūt, nekā tiem,  par kuriem jau pa gabalu redzams, ka pašiem gandrīz nekā nav.

Attīstoties tehnoloģijām, arī laika ritums kļūst straujāks, piesātinātāks un nemierīgāks. Informācijas pārbagātība un digitālais laikmets sāk raisīt pretreakciju – atgriešanos pie īstā, ar roku radītā, kam svarīgs ir process un zināšanas. Tā savu atdzimšanu piedzīvoja kaligrāfija, un nu pienācis laiks atdzimt modes ilustrācijai. Lielākie modes masu mediju (Vogue, Elle) un modes nami (Valentino, Prada, HM u.c.) arvien biežāk reklāmās, ilustrācijās, noformējumā, kolekciju pasniegšanā izmanto modes ilustrāciju digitālās fotogrāfijas vietā.

«Mūzikas skola — gaiša un cēla celtne Gaujas krastā, vieta, kur man veldzēties un gūt spēkus savai dzīvei, jo mūzika sakārto sirdi un dvēseli, tā attīra no visām negācijām. Man ir ļoti jauki kolēģi, saprotoši un visādā veidā atbalstoši. Un bērni  — viņi taču ir īsts brīnums!» — ar šiem skaistajiem un sirsnīgajiem vārdiem sākās mūsu saruna ar Valmieras Mūzikas skolas vokālo pedagoģi LAIMU KRUMHOLCI.

Septembra beigās SIA «Valmieras Namsaimnieks» un SIA «Monum» parakstīja līgumu par daudzdzīvokļu īres nama būvniecību Valmierā, Ķieģeļu ielā 8/Mālu ielā 1.

Ar IEVU DŽINDŽU iepazinos Valmieras Pārgaujas ģimnāzijā — man patīk atgriezties skolā, iepazīt jaunus cilvēkus un smelties enerģiju. Tā satikos ar Ievu, kopā dziedājām Imanta Toča jauniešu korī «Konsonanse»  un fanojām par savu skolu.

Jau pērn un aizpērn vairākas no «Valmierieša» publikācijām bija veltītas Pirmā pasaules kara norises pirmajiem mēnešiem Valmierā un Valmieras apriņķī. Uzzinājām, kā noritēja vispārējā mobilizācija (1914), jaunuzcelto slimnīcu (1914), brīvprātīgo pieteikšanos teritoriālajās (nacionālajās) karaspēka vienībās — latviešu strēlniekos (1915), bet šīs vasaras izskaņā varējām lasīt par pirmā latviešu nacionālā karoga idejas iniciatoru, pedagogu Jāni Eduardu Lapiņu (1885 – 1941).