Rūsēšana un vajadzība pēc solīšanas un krāsošanas
Pēdējoreiz Miķelis Valmieras senākajam puslīdz sākotnējā skatā palikušajam Gaujas šķērsojumam – vecajam bānīša tiltam jeb valmieriešu mīļi sauktam Dzelzītim pievērsās pirms vairākiem gadiem, kad mudināja tilta uzturētājus ar nopietnākām naglām vai skrūvēm stiprināt tilta galos sabūvētās kājnieku trepītes, precīzāk, to kāpienus, kuri šur tur bija nobrukuši. Tikai tāpēc, ka šķērsīši, uz kuriem kāpieni turējās, bija ar tādām īsām, gluži vai Dieva dotām skrūvēm piestiprināti: ja vēl bērneli izturēs, tad domās iegrimušu vīru kārtīgā letiņa svarā – nemūžam... Jāuzslavē pamudinātie dienesti un konkrētie izpildītāji, šķiet, nu jau labu laiciņu ar koka trepēm Dzelzīša galos viss OK.
Jāteic, ka Miķeļa pastaigu takas ikdienā ir visai tālu no minētā tilta, taču pirms pāris nedēļām, meklējot labākos Valmieras panorāmas skatus Gaujas labajā krastā no Dzelzīša pavēderes jeb patiltes, gadījās pacelt acis augšup... Vī dieniņ, kā Dzelzītim tur visas sijas, saites un atsaites norūsējušas!
VĒL JAU TURAS. Protams, līdz brīdim, kamēr krietni vien korozijas pabojātās Dzelzīša savulaik krāsotās sijas un visas pārējās krāsotās metāla daļas sāks aiz metāla noguruma ņerkstēt un brukt kopā, vēl ilgi, taču tuvplāns patiltē šodien tāds neglīts.
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv