Viesis

Valmierā viņš, 12. Saeimas deputāts, ieradies jau kā Latvijas Reģionu  apvienības oficiāli izvirzīts kandidāts Latvijas Valsts prezidenta amatam. MĀRTIŅŠ BONDARS ir pirmais, kurš sevi atdevis sabiedrības vērtējumam.

Ratiņkrēslā AGRIS LASMANIS nonācis pašā savas dzīves sākumā. Visiespējamāk, ka dzemdību traumas dēļ, taču ārsti to nav atzinuši. Varbūt tā teikt nebūs īsti pareizi, taču tieši tas, ka par cilvēku ar īpašām vajadzībām viņš kļuvis no bērna kājas, tālākajā dzīves ceļā, iespējams, izrādījies neliels bonuss, jo ceļu uz savu mērķi — sevis pierādīšanu sportā — Agris sācis iet agrāk par citiem. Jau no bērnības mamma viņu vedusi uz dažādiem pulciņiem Bērnu un jauniešu invalīdu biedrībā «Saulīte».

Grupa GhettoZloba radusies Valmierā 2002. gada vasaras beigās, apvienojoties četriem draugiem, no kuriem trīs savulaik mācījušies vienā klasē Valmieras ģimnāzijā. Ideja par grupas veidošanu radās Vilnim, un tā ar sajūsmu tika uzņemta pārējo dalībnieku starpā, vainagojoties ar kolektīva dibināšanu. Nedaudz vēlāk grupai pievienojas Bālais, kurš aizpilda iztrūkstošo ritma ģitārista vietu. GhettoZlobas sastāvā sākotnēji ietilpst: Vilnis (vokāls), Pauls (ģitāra), Bālais (ritma ģitāra), Ārčijs (bass) un Cukurs (bungas), kurš gan 2008. gada rudenī emigrē uz Skandināviju. Lai grupai nebūtu jāpārtrauc darbība, tika meklēts jauns buņģieris, un tāds tika atrasts Mika Riekstiņa (Mikriņa) personā, kurš pirms tam bija zināms kā Valmieras hardcore/sissycore apvienības Ambrosia bundzinieks.

«Bez darba vēl gribas radīt,» sarunā sacīja valmieriete JŪLIJA HMEĻEVSKA, un tie ir kā atslēgas vārdi stāsta  saturam. Jūlija glezno, vāra ziepes vārdu tiešajā nozīmē, pērnajā gadā noskrējusi divus pusmaratonus, bet ikdienā viņa ir zobārste. Taču arī ne gluži parasta zobārste, ja tā stereotipiski raugāmies uz stomatologa profesiju. Jūlija izdarījusi citas izvēles. «Es taču eju pa dzīvi, izvēloties tikai to, ko man sirds saka,» tā jaunā sieviete, kura pieņem pacientus laukos, divas dienas nedēļā strādā Mazsalacas slimnīcā, bet asākā profesionālā šķautne ir tā, ka Jūlija jau pusotru gadu rauj zobus tiem cilvēkiem, par kuriem lielākā daļa sabiedrības varbūt vēlētos pat aizmirst. «Mans pacients ir mans pacients, arī tas, kurš zobārsta krēslā iesēžas cietuma sienās. Viņš ir cilvēks, kuram jāpalīdz,» tā Jūlija pastāsta, ka viņa ir zobārste Valmieras cietumā.

INGA RUŽICKA sevi sauc par reinkarnisti, jo viņa interesējas par iepriekšējām dzīvēm, dzīvi starp dzīvēm un dvēseļu pasauli.

Pēdējā laikā gan televīzijā, gan citos masu medijos izskan aicinājums četrkājainos draugus izvēlēties dzīvnieku patversmēs. Vai jauna mode?

Trauslums, apņēmība un dzīvespriecīgs smaids. Māksliniece IEVA LAPIŅA-STRAZDĪTE, Valmieras Mākslas vidusskolas pasniedzēja. Valmierā ienāca pirms nepilniem četriem gadiem ar savu pirmo personālizstādi muzejā — ciklu «Klusums».

3. klasē viņa stāvēja Valmieras Mūzikas skolā un uzņemšanā dziedāja «Ai jel, manu vieglu prātu». Visi viegli smīnējuši, ka tik maza meitene izpilda puišiem domātu dziesmu. Tagad NORA URBĀNE studē komunikāciju un sabiedriskās attiecības Vidzemes Augstskolā 2. kursā un ir bekvokāliste grupā «Elīna Krastiņa & Twisted Four».

«Gribētos būt peļķītes šajā pusē, bet tagad, kad desmit gadi jau nodzīvoti  otrpus,  būtu grūti, ja vajadzētu sākt visu no nulles,» tā par dzīvošanu pāri Atlantijas okeānam saka AGNIJA ANČA un priecājas par piedāvāto iespēju stāstīt, kā viņai klājas Meksikā, «Liesmas» rubrikā «Latvieši pasaulē». Agnija ir cēsniece, kas brīdi studējusi Vidzemes Augstskolā, bet tad izvēlējusies nopietnākas studijas Kultūras akadēmijā. Izzinot spāņu valodu un kultūru, viņa maģistrantūras studijām ieguvusi stipendiju un devusies uz Meksiku, lai Pueblas universitātē mācītos estētikas un mākslas programmā.

No 2013. gada 20. maija Valsts Ugunsdzēsības un glābšanas dienesta Vidzemes reģiona brigādes Valmieras daļas komandiera amatā ir majors AIGARS PULLE. Līdz tam šos pienākumus pildīja Jānis Supe.

Kocēnu sporta kluba vīru florbola komandu Rubene šosezon cīņās vada jauns treneris, joprojām vēl spēlējošais IVARS JĒKABSONS, kas trenera postenī nomainījis Aināru Zelču. Ne vienam vien sporta cienītājam šāds pavērsies bija negaidīts, tāpēc vispirms vaicāju Ivaram:

Viņš dzied korī, vingro, peld, dejo, pārdod garšīgus skābētus kāpostus — tā valmierieti JĀNI POLI reklamē paziņas un pasaka priekšā arī to, ka pirms pāris nedēļām spriganais vīrs nosvinējis savu 85. dzimšanas dienu.

Kaut arī dzimusi Rīgā, viņa sevi bez koķetēšanas var saukt par Valmieras meiteni. Tiesa, DZIDRA BRĒDENFELDE ne dienu nav strādājusi šķiedrā, taču tikai sešus gadus no saviem — tieši šodien — apaļajiem ikdienā Dzidrai maizes darbs bijis ārpus Valmieras. Protams, arī studijas RPI. Esam pazīstami jau ilgu laiku, pat vienā lauciņā rosījušies, tāpēc divu izbijušu ceļa meistaru sarunā iztiksim bez jūs.

Šovakar, kad teātra LMT Mansarda zālē skatītāji būs apsēdušies savās vietās, nodzisīs gaismas un viņiem pretī tādās pašās krēslu rindās sēdēs Augusta Strindberga Nāves dejas varoņi — Aigara Apiņa Kapteinis, Ivo Martinsona Kurts un viņu abu liktenīgā sieviete Alīse — IEVA PUĶE.

Pagājušajā nedēļā viņš bija Valmierā, šodien jau Francijā, pareizāk sakot, Francijas Alpos. Iespējams, tā kalna virsotnē, kuru kopā ar draugiem jau noskatījuši, lai ļautos braucienam lejup. Kādreizējais valmierietis, tagad rīdzinieks KASPARS GRAVA ir snovbordists.

«Esmu valmierietis MĀRIS BEMERS Roberta dēls» — tā sasveicinoties saka lodes grūšanas meistars, kuru daudzi sporta draugi joprojām atceras kā Māri Petraško. Izejot sarežģītus tiesvedības procesus, Māris ir atguvis jau sen gribēto sava tēva uzvārdu. Sakārtojis personīgo dzīvi,  strādā kā individuālais komersants un ir atgriezies  aktīvajā sportā — vecmeistaru rindās. Mārim pieder Latvijas rekords lodes grūšanā telpās profesionāļiem. Tas sasniegts 1989. gadā Viļņā un ir 21 metrs 25 centimetri. Tieši tāds rezultāts kā Jānim Bojāram, kurš to ieguva Maskavā 1984. gadā. Māris 2014. gadā, atsākot sportot vecmeistaros un atkal startējot Viļņā, laboja 24 gadus iesūnojušo Latvijas rekordu savā vecuma grupā V50+ ar rezultātu 15 metri un 49 centimetri.

Lai gan vēl turpinājās skolēnu brīvlaiks, jau nākamajās dienās pēc gadu mijas Latvijas junioru izlases dalībnieks vieglatlētikā PĒTERIS KRAUJA bija sastopams Jāņa Daliņa stadiona manēžā, kur cītīgi trenējās Raita Ravinska lietpratīgajā uzraudzībā:

Latvijā vieni viņu sauc par altruistisku intelektuāli, otri joprojām sajūsminās, redzot viņu kādā TV humoram līdzīgā šovā Valstī viss ir kārtībā, vēl trešie, arī es, atceras to ņipro Valmieras Viestura vidusskolas absolventu un Elmāra Volkoviča jauno futbolistu komandas ne to sliktāko bumbotāju, kurš, pošoties lielajai dzīvei, uz mirkli no mūžības bija piestājis Liesmas redakcijā, šad un tad savus nestandarta tekstus parakstot ar pseidonīmu Vilibalc. Viņš tagad ir ZUARGUSS alias VIESTURS DŪLE, un man ir liels prieks satikt kādreizējo kolēģi, kurš, noklausījies šo preambulu par sevi, uzslavē, ka man joprojām labi rakstoties.

Kad Ziemassvētku vecītis, kurš dzīvojot ziemeļos, ar ragavās jūgtiem ziemeļbriežiem ved dāvanas lieliem un maziem, bieži fotogrāfijās vai filmās aizmugurē blāzmo ziemeļblāzma.

Pirms pāris mēnešiem Inese sēdēja uz ceļasomām, lai atgrieztos mājās — Latvijā un Valmierā. Pēc astoņiem Vācijā, Minsterlandē, pavadītiem gadiem dzimtajā pilsētā atgriezās arī Ineses bērni Guntis un Rolands. Ģimene atgriešanos mājās sauc par gada lielo notikumu, kas līdzi nesis laimes sajūtu par to, ka atgūts tas, ko, Vācijā dzīvojot, baidījušies pazaudēt — savu patību.