Pirms pāris dienām atklātas Paralimpiskās spēles Riodežaneiro.
RIO komandā ir 11 atlēti, kuri aizstāvēs Latvijas vārdu un godu. Vakar uz starta izgāja titulētākais Latvijas paralimpietis Aigars Apinis. Mājās palika daudzi sportistu ar invaliditāti draugi, paziņas, kuri tur īkšķus. Starp viņiem arī cēsnieks AIGARS MIKLĀVS. Cilvēks, kuru Latvijā sauc par ratiņbasketbola krusttēvu un tagad arī šefu.
Gaidījām, bet nesagaidījām — tā šoreiz jāteic par mūsu BMX braucēju startu Riodežaneiro olimpiskajās spēlēs. Labi apzinoties, cik šajā sporta veidā milzīga nozīme veiksmei un nejaušībai, klusībā ticējām, ka Māris Štrombergs un Edžus Treimanis pusfinālā jau nu noteikti iekļūs. Neiekļuva. Diemžēl. Tā gadās. Kāpēc tieši ar mūsu sportistiem, to jautāju Latvijas BMX izlases galvenajam trenerim IVO LAKUČAM.
Tāls ir zvaigznes ceļš,/Uz kurieni Tev mani vest?/ Pa taciņu mazu gar Gauju/Vai pasaulē loku mest? Šos I. Cipes un R. Kaupera dziesmas vārdus Valmieras Pārgaujas ģimnāzija izvēlējusies, aicinot savējos uz skolas 45 gadu svētkiem «Pārgauja gaismo!». Un tie nav tikai skaisti vārdi, bet dziļi izteic skolas, skolotāja būtību — nākt ar gaismu un sēt to skolēnu nākotnes ceļā.
Olimpisko spēļu laikā MAIGA FADEJEVA biežāk nekā ikdienā skatās televizoru, pēta informāciju internetā. Tas nervs, ka jājūt līdzi Latvijas sportistiem, viņā ir dzīvs. Taču Maiga saka: «Ja mans dēls (soļotājs Aigars Fadejevs — red.) tagad būtu Rio, no šādas sarunas es izvairītos. Mammām pirms atbildīgajiem startiem nevajag sniegt intervijas, tāda bija mana pārliecība. Vēl labi zinu, ka katrs šāds atbildīgs starts ir mammām īstas briesmas.»
Valmieras Sv. Sīmaņa draudzes Dievnamā šonedēļ izskanēja koncertu cikla «Valmieras Sv. Sīmaņa baznīcas ērģelēm 130» pēdējais koncerts. Draudzes ērģelnieks LEONS ĀĶERIS jau divdesmit gadus katrā dievkalpojumā apzinīgi kalpo kopā ar seno, unikālo mūzikas instrumentu. Viņa rūpes par to ir apbrīnas vērtas.
«Ikdiena mums paiet ar kolēģiem, ģimeni, kaimiņiem. Kapu svētkos, kas tagad vasarā, kopā sanāk radinieki, kas redzas varbūt reizi gadā. Kādreiz ironizē par to, ka pārlieku kapus kopjam, bet tā ir latviešu tradīcija. Uz kapiem ejam ne tikai, lai uzpostu, bet lai kavētos domās, un kurš tad pateiks: ir tā pareizi vai nav,» tā AIVA LASE, kura par sēru ceremoniju vadītāju strādā jau 40 gadus.
2016. gada vasaras Olimpiskajās spēlēs Riodežaneiro līdz ar sportistu delegācijām un medijiem piedalās arī 45000 brīvprātīgo no visas pasaules. Starp tiem Valmieras drāmas teātra aktieris Oskars Morozovs, kurš savu loloto sapni realizējis ar sociālo tīklu palīdzību, uzturot Facebook lapu ar nosaukumu Oskars brauc uz Rio.
Rīgas Japāņu skola (Rīgas Kultūru vidusskola) uzrunāja Rokenu ģimeni par iespēju vasaras brīvlaikā savās mājās uzņemt japāņu skolnieci. Jau tajā brīdī viņi ar nepacietību gaidīja, kad ciemos ieradīsies meitene no pavisam citas pasaules malas — Neo Satake.
Ļaudīm visā pasaulē priesteris GENNĀDIJS MOHŅENKO vēstījis: «Pieņemiet ģimenē bāreni!» Viņš zina, ko runā, jo pats audzina 32 ielas bērnus, bet izglābis vēl tūkstošus.
Viņš dzimis Valmierā, pēc tam dzīvojis Matīšos, Mazsalacā, bet no sestās klases skolojies Valmierā Pārgaujas ģimnāzijā. Tad studijas Latvijas Universitātē, armijas pauze, atkal vācu valodas studijas. 1989. gadā sācis strādāt Valmieras ģimnāzijā un 1999. gadā izlaida savu pirmo un vienīgo (no piektās klases) audzināto klasi. Pēc tam vēl kādu laiciņu nostrādājis Valmierā un tad devies kā latviešu Sprīdītis ar labām vācu valodas zināšanām ceļa kulē uz Briseli. Kopš 2004. gada decembra IGORS BĒRZIŅŠ ir tulkotājs šajā Eiropas Savienības galvenajā pilsētā.
Pansionātā «Valmiera» sociālā darbiniece MAIJA OZOLIŅA strādā trīs gadus. Viņa no brīvprātīgās kļuvusi par profesionāli un priecājas, ka reiz izdarījusi ļoti pareizi, izvēloties studēt un strādāt atbalstošajā profesijā.
Ir tādas pavisam nejaušas tikšanās, kas izvēršas par interesantu sarunu. Tieši tā gadījās pirms nedēļas, kad vēlā piektdienas pēcpusdienā redakcijas durvis vēra stalti noaudzis vīrs ar kaut kur redzētu seju. Sākām runāt par Valmieras vīru basketbolu, pārgājām uz Latvijas izlasi, globālo politiku un bēgļu problēmu, taču finišējām... operā! Jo negaidītais ciemiņš bija neviens cits kā jau pēc kārtas 24. Siguldas Opermūzikas svētku producents un radošais direktors DAINIS KALNS.
Viņš ir viens no Latvijā zināmākajiem horeogrāfiem, daudzu vērienīgu deju uzvedumu veidotājs, kuram jau 18 gadus ir pašam sava deju skola Dzirnas. Visu pagājušo nedēļu AGRIS DAŅIĻEVIČS pavadīja Burtniekos, kopā ar dzirniešu grupu un Burtnieku novada dejot gribošiem jauniešiem veidojot kārtējo deju uzveduma Viņi dejoja vienu vasaru versiju. Šoreiz — viņa saruna ar Liesmu.
Vitāla sieviete ar stipro Māras vārdu. Šķiet, MĀRA GRĀVELE gan pati nes enerģiju, gan spēj dot to citiem. Sibīrijas rūdījums? Iespējams, bet ne mazāk — interese par dzīvi. Dzīvot ir skaisti, viņa saka.
Mana sarunas biedrene ir Latvijā dzimusi kundze, kura jau 26 gadus dzīvo Austrālijā. Viņas vizītkartē rakstīts garš amata nosaukums — Pasaules Brīvo latviešu apvienības (PBLA) priekšsēža vietniece, Latviešu apvienības Austrālijā un Jaunzēlandē priekšsēde. KRISTĪNE SAULĪTE pašlaik ir otrā augstākā amatpersona latviešiem, kuri dzīvo ārpus savas tēvzemes. Valmierā viņa ir pirmoreiz mūžā, skolasbiedra Ronalda Rusmaņa aicināta, ieradusies uz Vidzemes Uzņēmēju dienām 2016. Mūsu saruna gara, vairāk par personisko un latvisko tradīciju kopšanu tālumā. Vēl citureiz — par sadzīvi un Latvijas biznesa iespējām Austrālijā.
«Es eju pa savu iemītu taku un stabili eju. Grāvji malās mani nebiedē, un, kamēr vien varēšu, es to darīšu. Mana priekšniece teikusi: galvenais ir saprast, kas vecākiem darās galvā, un reizēm cilvēkiem ir arī jāiemāca: tā domāt nav normāli. Es viņai piekrītu,» sarunā ar «Liesmu» sacīja Valsts Bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas (VBTAI) Bērnu tiesību aizsardzības departamenta galvenā inspektore Valmierā RENĀTE ALBERGA.
INGAI APINEI šis ir devītais gads Valmierā. Pirmajās sezonās apliecinājusi, ka ir strādīga un precīza režijas uzdevumu izpildē, viņa pirms gadiem četriem burtiski uzspridzināja savu «kārtīgās meitenes» tēlu, nospēlējot Žanetu Viestura Meikšāna izrādē Vīns un nezāles — nesmuko, kompleksu un fobiju mākto skuķēnu, ko dzen zemē «amerikāņu skaistuma» klišejas un mātes «pozitīvā domāšana». Togad Valmieras režisori viņai vienprātīgi piešķīra savu nule iedibināto balvu kā sezonas pārsteigumam. Līdz ar to Inga bija nemanāmi, bet pašsaprotami ieņēmusi savu vietu teātra «spicē» kā aktrise, ar kuru var un vajag rēķināties. Šobrīd viņa spēlē divas lomas latviešu padomju laika dramaturģijā — Annu Gunāra Priedes savulaik aizliegtajā lugā Smaržo sēnes un Laumu Harija Gulbja Medību pilī. Gluži dabiski par mūsu sarunas galveno tēmu kļūst laiks un aktieris tajā.
Šodien ar Valmieras Viestura vidusskolas 12. klašu izlaidumu sākas skaistais, bet arī mazliet smeldzīgais izlaidumu laiks. Savējiem — pirmajai audzināmajai vidusskolas klasei, mīļajai 12.a — tās audzinātāja IVETA UPĪTE, atgādinot par satikšanos, attiecībām, savstarpējo pieķeršanos, mīlestību, izdošanos, arī par slinkumiņu un vienaldzību, novēl: tā ir dziesma, kas paliek — katram jums vēlu uzkāpt savā kalnā, lai varētu ieraudzīt pasauli un atrast sevi tajā!
Tā kā visās malās afišas aicina uz grupas Zeļļi jubilejas festivālu 11. jūnijā Valmieras estrādē, nekas cits neatlika kā aicināt uz tikšanos grupas dalībniekus JĀNI VĒJIŅU, RAITI TREIJU un IGORU KRILOVU, lai uzzinātu, cik tā jubileja apaļa vai kantaina.
«Mans vecvectēvs Jānis Šurma 50 gadus bija brīvprātīgais ugunsdzēsējs, un arī mans vectēvs un tēvs bijuši brīvprātīgie ugunsdzēsēji, arī — Jāņi. Es dzimtā esmu ceturtais Jānis, un ģimenē jau aug piektais,» ar šāda interesanta fakta atklāsmi sākās mūsu saruna ar šīs nedēļas nogales viesi — Valsts Ugunsdzēsības un glābšanas dienesta Valmieras daļas ugunsdzēsēju glābēju JĀNI ŠURMU.