Teikt labu vārdu cilvēkam

- 9.Oktobris, 2015
Viesis
Laikrakstā

Nosaukti konkursa «Labākais sociālais darbinieks Latvijā – 2015»  laureāti. Viņu starpā valmieriete SOLVEIGA TROIŅIKOVA, kura strādā Burtnieku novada pašvaldības sociālajā dienestā un ikdienā pārsvarā tiekas un sarunājas ar klientiem Valmieras pagastā.

TICĪBA, CERĪBA, MĪLESTĪBA UN VEIKSME — četras āboliņa lapiņas simboliskajā balvā, kuru Solveiga Troiņikova saņēma Labklājības ministrijas rīkotajā konkursā. Viņa atzīta par vienu no četrām labākajām sociālajām darbiniecēm Latvijā. Ārijas Romanovskas foto

Uz tikšanos atnācāt ar skaisto balvu rokā. Vai ir gandarījums?Es teikšu: tas bija liels pārsteigums. No vienas puses: kāpēc man? Visticamāk taču nedaru neko daudz vairāk kā mani kolēģi. Tad iedomājos: acīmredzot tā bijis lemts, tā šoreiz dzīvē salicies, ka šī skaistā āboliņa lapa ir pie manis.Vai tā nolikta mājās goda vietā? Arī mani kolēģi teica: turi balvu mājās! Taču tā nedarīšu. Tā stāvēs darba kabinetā, jo par darbu taču nopelnīta. Mājas ir un paliek mājas, bet darbā visvairāk domāju par tiem cilvēkiem, kas pie manis atnāk, aprunājas, kas jāatbalsta. Vislielākais prieks, ka darbu novērtējuši tieši klienti. Kurš mani ieteicis, kas balsojis, es joprojām nezinu. Lai jau paliek pārsteigums un noslēpums. Par balvu tik daudz runājam, jo pati teicāt, ka tai ir dziļi simboliska nozīme. Trīs āboliņa lapiņas nozīmējot Ticību, Cerību, Mīlestību. Šī trīsvienība man personiski ir ļoti svarīga. Ceturtā lapiņa stāstot par veiksmi, un arī tā sociālajā darbā ir piedzīvota. Godīgi ir atzīties, ka ne vienmēr, ne visās situācijās var rast tūlītēju risinājumu, bet zinu, kā notiek: sarunās rodas padoms, sajūta mudina rīkoties, un izdodas! Apstākļi salikušies. To saucu par veiksmi, kas sociālajā darbā ir vajadzīga, tai jātic.Salikšanās, ticēšana, trīsvienība... Viss, ko jau sarunas sākumā pieminat, liek domāt, ka paļaujaties. Dievs ielika īstajā vietā, un cilvēki arī novērtēja.Katru svētdienu neeju baznīcā, taču vidusskolas laikā, kas pagāja Rūjienā, dziedāju baznīcas korī, dzīvoju pie vecvecākiem, un tad bija citādi... Tagad visapkārt dzirdam: ticības ir tik daudzas un dažādas. To augstāko spēku katrs var nosaukt, kā vēlas. Es jūtu, ka mani sargā, un pašos pamatos paļaujos uz Dieva vadību. Paļāvībā parādās ticība. Spilgti to var just: viss atrisināsies, viss sakārtosies! Tā ir, un mana dzīve jau ir tik tālu sakārtota, kā tam visam jābūt.Taču ikdienā redzat, jūtat un vērtējat, cik nesakārtotas ir līdzcilvēku dzīves.Esmu strādājusi bērnunamā, dienas centrā jauniešiem ar garīgās attīstības traucējumiem, tagad pašvaldības dienestā. Visur esmu bijusi sociālā darbiniece, bet pieredze ir krājusies, un darbs ļoti atšķiras. Ne tikai ievērojot noteikumus, prasības, bet runājoties ar cilvēkiem. Bērnunamā bija reizes, kad aptvēru: bērnu mūžu var sadragāt pašu vecāki. Strādājot paš-valdībā, sākumā Rencēnos, tagad Valmieras pagastā, zinu, cik daudz ir vecu un vientuļu cilvēku. Viņi atnāk pie manis, it kā izdomājuši jautājumu, bet būtībā jau atnākuši, lai izrunātos. Strādāju gan ar ģimenēm, kurās aug bērni, gan ar invalīdiem, senioriem un kārtoju arī papīru lietas. Pie mums novadā darbi nav sadalīti.  Jā, cilvēkiem neklājas viegli, bet par daudziem ir arī liels gandarījums. Ir cilvēki gados, kuri nodarbēs līdzi pavelk sirmgalvjus, ir tie, kuri bijuši dziļā bedrē, bet izkļuvuši — atrasts darbs, cilvēku atbalsts. Tad smaidu, jo tie ir veiksmes stāsti.


Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv

Komentāri
Pievienot komentāru