Viedokļi

Maijs ir notikumiem bagāts mēnesis. Tikko aizvadīta Lielā talka, un pēc čaklas strādāšanas nopelnīta balva — Darba svētki, ko svinēsim 1. maijā.

Kamēr latviešu valodā raidošajā televīzijā pašmāju vienu no nedaudzajiem seriāliem UgunsGrēks daļa fanu redz, bet daļa vairs ne, tikmēr krievi TV detektīvseriālus ražo ar īsti trusisku aizrautību. Jāteic, gandrīz katrs no tiem ir interesants un liek gaidīt atkal nākamo sēriju. Un šajos Krievijas policistu un bandītu mūžīgajos kariņos gana daudz ir epizožu, kad kāds no varoņiem — pozitīvais, bet biežāk negatīvais — bez problēmām savā cietuma kamerā tiek pie mobilā telefona. Zagļu karaļiem un citām kriminālajām autoritātēm savs mobiļņiks ir nolikts plauktiņā, sīkākiem gariņiem šos sakaru līdzekļus par papildu samaksu pienes klāt vai nu apsargs, vai arī kāds no ieslodzītajiem.

Publicēti «Latvijas faktu» aprīļa aptaujas rezultāti par partiju popularitāti. Tie rāda, ka premjeres Laimdotas Straujumas pārstāvētā «Vienotība»,  par kuru aprīlī balsotu 17% vēlētāju  (martā 16,5% ), ir gandrīz panākusi   «Saskaņas centru», par kuru balsotu 17,6% vēlētāju (20%). Zemāk brukuši arī ZZS un Nacionālās apvienības reitingi.

Ziņai, ka Latvijas uzņēmums ķēries pie filiāles izveides ASV, it kā vajadzētu kļūt par nacionāla mēroga sensāciju TV infoizlaidumu sākumos un laikrakstu pirmajās lappusēs. Taču «Valmieras stikla šķiedras» pieteiktās ieceres medijos ir veiksmīgi noklusētas — lai šāda vēsts lieki nesatrauktu tautu un tā varētu turpināt saldkaisli sērot par iznīkušo Latvijas rūpniecību.

Šajās Lieldienās Leldes nesen iegūtie paziņas bija kopā — veikalu plauktos ar pūlēm atraduši kaut ko Latvijas produktiem līdzīgu, krāsoja olas, ēda un smējās, tās sitot. Leldes un viņas drauga Mārtiņa istabiņā vienu sienu grezno sarkanbaltsarkanais karodziņš, Lielvārdes jostas fragments un fotogrāfijas no dzimtenes. Uztaisījām te mazo Latviju, Lelde ne visai priecīgi pasmejas. Viņi ir divi no vairāk nekā 210 tūkstošiem latviešu, kas pēdējos desmit gados izbraukuši uz citām valstīm.

Cilvēki apzinās, ka mūsdienās privātums ir zudis, tikai neaptver, cik lielā mērā. Videonovērošanas kameras publiskajās vietās mēs jau pieņemam kā normu. Vairākums uzskata, ka privāto informāciju vajag tikai hakeriem vai valdībai kādu noziedznieku meklēšanā un novērošanā. Citi aizbildināsies: «Man jau nav ko slēpt, man nav pret ko iebilst», tādējādi būtībā apgalvojot, ka atsakās no savām tiesībām uz privātu netraucētu un nenovērotu dzīvi — vismaz savā privātajā teritorijā. Varētu piekrist, ja vien valdību un korporāciju uzvedība būtu liecinājusi par to uzticamību.

Nākampirmdien, 28. aprīlī, Latvijā un pasaulē atzīmēs Starptautisko pasaules darba drošības un veselības aizsardzības dienu. Lai pievērstu sabiedrības uzmanību darba vietā notiekošajiem nelaimes gadījumiem un darba vides apstākļiem, šogad kampaņas devīze ir — darba aizsardzība, strādājot ar ķīmiskām vielām un produktiem.

Tuvu ir līdaku pavasara copes laiks. Šis gan solās būt  kontrastā ar iepriekšējo, kad ieilgušā pavasara dēļ ar īpašu Zemkopības ministrijas rīkojumu Līdaku svētki no 1. maija tika pārcelti uz 11. maiju. Šopavasar savukārt daudzi pieredzējušie makšķernieki secina, ka spiningošanas sezonu varēja sākt aprīļa vidū, jo liela daļa līdaku ezeros nārstoja jau marta beigās. Makšķernieku ierosinājumos šogad gan  neviens  neieklausījās. Tikmēr  daži  speciālisti zivju lietās atzina, ka šis pavasaris kaut cik pasaudzēs līdakas vaislinieces, kuras tūdaļ pēc nārstošanas piekrastē ir ļoti rijīgas.

Kristus Augšāmcelšanās ir lielākā dāvana un prieks cilvēcei, un šo notikumu piedzīvojam Lieldienās. Taču ticīgie ļaudis, arī mācītāji uzsver, ka ikkatrs varam piedzīvot garīgu augšāmcelšanos. «Lai mūsu prāts apgaismojas ar augšāmcelšanās gaismu,» novēlējis  Latvijas Pareizticīgo baznīcas vadītājs, metropolīts Aleksandrs, bet mūsu pašu Valmieras Katoļu draudzes prāvests Lauris Malnačs bildis: «Aicinu domāt par to, ko piedzīvojam ikdienā, esot kopā ar cilvēkiem.» Pārvērtējot vērtības, katra diena ir indivīda augšāmcelšanās vērta. Taču, lai celtos, ir jāmainās. Bet sistēmas, kas pastāvējušas gadu desmitiem, pat plānojot efektīvas to reformas, darbojas, inerces vadītas. Zinām taču, ka totalitāra, autoritāra sistēma, ne vienā dienā, protams, bet soli pa solītim nonivelē kādas tautas, dzimtas vai indivīda pārliecību. Iztur vien stiprākie. Taču tas būtu stāsts par politiskajām sistēmām, un kāds noteikti nodomātu, un tas arī nebūtu nepareizi, ka demokrātijā, kas reizēm robežojas ar visatļautību, arī ir pārlieku maz garīgas augšāmcelšanās.

Eh, kā gribētos šodien parunāties par Lieldienu zaķiem un olu krāsošanas receptēm! Nesanāks. Kaut vai tāpēc, ka Latvijas olu ražotājus un pat zaķu/trušu gaļas eksportētājus, ja tādi vispār ir, īsti neskars ekonomiskais kariņš ar Krieviju. Tādu, visticamāk, Eiropas Savienība jau tuvākajā laikā tomēr mēģinās uzsākt, jo Krievijas zaļo cilvēciņu aktivitātes Ukrainā nepavisam netaisās rimties. Vakar vēl viena no krievu Lielā Tēvijas kara varoņpilsētām, leģendārā katakombu partizānu kara citadele Odesa, pasludināja savu republiku... Krievijas impērisko ambīciju nostiprināšana ar jaunām robežām Melnās jūras piekrastē ir jau noticis fakts, uz kuru pārējā pasaule par varītēm cenšas saņemties adekvāti reaģēt.

Pasaule kļuvusi daudzveidīgāka, un līdztekus reālajai telpai dzīvojam arī virtuālajā telpā, kas paver daudz lielākas iespējas cilvēka pašizpausmei. Tādējādi ikviens cilvēks rod iespēju izpaust savas domas un tikt sadzirdēts.

Tā kā aģitācija kļūst arvien uzbāzīgāka un agresīvāka, man bieži jautā, vai vispār vērts iet uz Eiroparlamenta vēlēšanām, jo astoņiem Latvijas deputātiem starp septiņiem ar pusi simtiem citu valstu pārstāvju maz izredžu kaut ko jūtami ietekmēt un panākt, uzskatot par absurdu un muļķīgu piedalīšanos tāpēc vien, lai mazinātu balsu procentu Tatjanai Ždanokai un Co.

Septiņjūdžu zābakiem tuvojoties Eiropas Parlamenta (EP) vēlēšanām, kandidāti uz astoņām Latvijas deputātu vietām dāsni bārstās ar solījumiem, esošie deputāti uzsver savus labos darbos, bet vietu Briselē tīkotāji sola izdarīt vairāk un labāk. Plašsaziņas līdzekļos tikmēr centīgi tiek norādīts, ka daudzi deputātu kandidāti sola Briselē cīnīties par lietām, par kurām EP nav nekādas teikšanas, tieši tāpat, kā pirms Saeimas vēlēšanām solījuši cīnīties par lietām, kas jau sen nonākušas apvienotās Eiropas kompetencē un ko Latvija ietekmēt nevar.

Sadzirdēju, ka Latvijā krievu sieviete, jautāta, ko viņa domā par notikumiem Ukrainā, atbild: «Man ukraiņu ir žēl. Vairums no viņiem ir strādīgi, ļoti labestīgi. Neviens no viņiem tādas bailes, pārdzīvojumus  un satraukumu nav pelnījis!»

Viņnedēļ, tautai satraucoties par notikumiem Ukrainā, spaisiem Latvijā un nenogremdējamo Strīķi KNABā, varbūt daudziem garām paslīdēja ziņa, ka tiesa lēmusi atjaunot skolā 10. klases puisieti, kurš savu skolotāju angļu valodas stundā nosaucis par kuci. Ne vairāk un ne mazāk.

Valmieras pašvaldībā 9. aprīlī publiskajā apspriešanā par plānoto koku ciršanu Jāņa Daliņa stadionā, lai realizētu vieglatlētikas manēžas būvniecības projektu, piedalījās arī biedrības «Sabiedrības iniciatīvas centrs» biedri.

Sestdien būs Ineša Boķa «lielā diena»: visvaldošākā Latvijas partija «Vienotība» slēgs sadarbības līgumu ar Valmieras partiju un vēl pieciem citiem vietēja mēroga politikas smagsvariem. Pilsētas galvam tas nozīmē godpilno otro pozīciju 12. Saeimas vēlēšanu «Vienotības» Vidzemes apgabala sarakstā. Tikai man pa galvu joprojām rosās uzmācīgs jautājums — cik par šo izdevību viņam ar savu komandu nāksies samaksāt?

Dzīvē tā mēdz gadīties — gribēšana, pat akūta vajadzība pēc konkrētās lietas ir, bet ar naudu gluži kā spārnotajā teicienā — šajās biksēs nav, bet citu bikšu arī nav...

Latvija nedrīkst akli sekot pasaules principam, ievērojot skolēnu un skolotāju skaita proporciju. Īslaicīgi ekonomiski ieguvumi nedrīkst būt pamats skolu likvidēšanai, it īpaši laukos. Mēs esam pietiekami bagāta valsts, lai varētu uzturēt pašreizējo skolu tīklu pat tad, ja skolā ir 30 vai 40 skolēnu, un šis ekonomiskais efekts, protams, neparādīsies tuvākajos gados, bet ilglaicīgā laika posmā. Nedrīkst izglītības sistēmu atraut no reģionālās attīstības, no infrastruktūras jautājumiem. Mēs varam iegūt īstermiņā, bet zaudēt daudz vairāk.

Latvijas Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (NEPLP) nupat pieņēma lēmumu uz trim mēnešiem ierobežot Krievijas valsts kontrolētā televīzijas kanāla Rossija RTR apraidi Latvijā. Ne tikai šis, bet arī citi lielie Krievijas televīzijas kanāli esot agresīvi propagandisti, tādēļ Latvijas iedzīvotājiem tādi nav rādāmi, un pirmais šajā sarakstā nonācis Rossija RTR. Tiek domāts arī par iemesliem, uz kuriem atsaukties, lai aizliegtu pārējos.