Kad nu jau gandrīz vai katrā Saeimas kārtējā sēdē ir skatāmi arī ZZS (Zaļo un Latvijas zemnieku savienības) deputātu kopā ar Aldi Gobzemu un dažiem saskaņiešiem parakstīti likumu projekti vai grozījumi, kas ir, var pat teikt, galīgi šķērsām pašreizējās valdības iecerēm, var atcerēties, ka viņi, ārpus valdības veidošanas atstāti, solīja būt spēcīga opozīcija.
Eiropas dzelzceļa līniju projektēšana un kopējā projekta virzība Latvijā ir smags jautājums. Iepriekš tur īstas koordinācijas nav bijis, daudzu subjektīvu un objektīvu iemeslu dēļ tur ir izveidojušās divas organizācijas – Baltijas nozīmīgākā dzelzceļa infrastruktūras projekta Rail Baltica centrālais koordinators akciju sabiedrība RB Rail, lielais kopuzņēmums, kas atbild par visu trīs Baltijas valstu projektu, un Latvijā vēl arī īpaši SIA Eiropas dzelzceļa līnijas. Abas šīs ir faktiski valsts dibinātas struktūras, kas sacenšas savā starpā, kura varēs saviem darbiniekiem maksāt lielākas algas. RB Rail, tā kā tur bija Rubesas kundze, tad nu uzstādīja tādus starptautiskos standartus, ka šajā uzņēmumā visiem algas bija stipri vien lielākas nekā ministriem. Attiecīgi tur ir arī paņemti paši labākie speciālisti. Nākamais ir Eiropas dzelzceļa līnijas, kur faktiski arī tas pats... Mums jau tā trūkst cilvēku ar inženieru zināšanām, tā nu šie abi uzņēmumi viens no otra velk nost darbiniekus.
Nākotne sākas šodien – šo frāzi zina gandrīz vai ikviens, bet kā mēs šo atziņu izprotam realitātē?
Kad mēs kādā tirdziņā grasāmies iegādāties kādu glītu amatnieka darinājumu, piemēram, keramiķa virpotu bļodiņu vai vāzi, tai apakšpusē noteikti būs meistara autogrāfs. Ar lepnumu ievilkts vēl neapdedzinātā māla traukā, sūtot vēsti tā jaunajam īpašniekam: esmu cilvēks, kurš atbild par savu darbu! Protams, uz tirgus letes nonāk tikai pats labākais no ceplī izkarsētā, vanckari ātri pārtop vienkārši māla lauskās turpat darbnīcā... Jo tur vairs nekas nav labojams.
Viens no pirmajiem darbiem, pie kura gatavojas ķerties jaunā valdība, ir teritoriālā reforma. Pēdējā ir iecerēta ar cēlu mērķi – samazināt nevienlīdzību starp pašvaldībām un attiecīgi to iedzīvotājiem. Tajā pašā laikā māc šaubas, vai pašvaldību apvienošana un līdzekļu pārdalīšana ir pareizais ceļš, kā panākt nevienlīdzības mazināšanos.
Nedomāju, ka Latvijas valsts budžetā problēma būtu atrast pedagogu algu pielikumam trūkstošos 9 miljonus. Tā patiesībā ir sīknauda pret tiem līdzekļiem, kas regulāri un negrozāmi tiek tērēti dažādiem mistiskiem pētījumiem. Par kādām tēmām? Nu, kaut vai par to, kā visi kopā mūsu Dievzemītē dzīvosim pēc administratīvi teritoriālās reformas. Viņnedēļ 12. martā Saeimā mūsu tautas gudrākās galvas, kuras Latvijas 13. parlamentā tīrās sakritības pēc lielākoties ir bez nabassaitēm nopietni ņemamās vietējās pašvaldībās, nobalsoja par Administratīvi teritoriālās reformas turpināšanas likumu. 54 deputāti PAR, apaļa nulle PRET un ceturtā daļa no Saeimas kopējā deputātu skaita atturējās, faktiski viņiem tas, kas varētu notikt šajā valstī un neglābjami kaut kādā veidā skartu visus tos, kuri dzīvo ārpus ūdensgalvas Rīgas, vismaz pagaidām ir nedaudz pofig...
Kad parādījās ziņa, ka pāreja uz vasaras laiku Eiropas Savienībā vairs nebūs obligāta, daudzi nopriecājās, ka beidzot varēs atgūt pulksteņa grozīšanas šurpu turpu traucēto fizisko un garīgo līdzsvaru. Diemžēl prieki izrādījušies pāragri, jo vakar kļuva oficiāli zināms, ka svētdien, 31. martā, pl. 3.00 naktī pulksteņa rādītājus griezīsim stundu uz priekšu, lai 27. oktobrī tos atkal atgrieztu iepriekšējā stāvoklī, jo ES valstīs turpinās diskusijas par jauniem nosacījumiem attiecībā uz laika maiņu divreiz gadā.
Nē, šis nebūs stāsts par rītdienas zīmīgo datumu un ar to saistīto pašmāju, atvainojos, jampadraci. Politiskās kaislības Igaunijā sit tik augstu vilni, ka pilnībā aizēno lielmanīgo angļu ņergāšanos ap izčākstošo «breksitu».
Ja runājam par Valmieras zīmola izstrādes samērā dārgo cenu, tad nevajag skatīties tikai pilsētas vizuālo identitāti, reizē ar to ir tapusi mārketinga stratēģija un vēl citas lietas. Ja salīdzinām ar citur notikušiem līdzīgiem procesiem, tad politiski ļoti pareizi rīkojās Liepāja, kas savu zīmolu – vēja aizpūstos burtus – veidoja četros posmos, kur bija sākotnējā izpēte, vizuālā identitāte, stratēģija un novērtējums. Tas viss kopā maksāja 80 tūkstošus eiro. Mēs visu salikām vienā iepirkumā – par 40 tūkstošiem eiro. Patlaban savu kopējo identitāti veido Smiltenes novads ar Beverīnas novadu, tur tēriņš būs ap 57 tūkstošiem eiro. Tiesa, viņi to dara par Eiropas naudu. Tas tā – vienkārši salīdzinājumam cenās. Mēs, Valmieras pašvaldība, kā vienmēr bijām godīgi, taisījām visu vienā iepirkumā, pilno paketi. Liepāja sadalīja četros iepirkumos, viņiem kopā tas izmaksāja 80 tūkstošus eiro.
Ir virkne pētījumu un pieredzes stāstu, kā taupīt iepērkoties, kā pirkt, lai sagādātais nav jāmet laukā, kā iepirkties sezonā, nesezonā, atlaižu laikā. Ne mazāk ir aprakstu, kā visprasmīgāk noskatīt lietas internetveikalos un izvētīt, kuras tirgotavas godīgākas un pretimnākošākas. Kad runā par universālo dizainu un jauniem projektiem, tad vienmēr ir stāsts, ka pat lielveikaliem ir jābūt ērtiem visiem. Šoreiz nevērtēšu to, cik Valmierā ir to vietu, kur ērti var iekļūt gan cilvēki ratiņkrēslos, gan mammas ar bērnu ratiņiem, bet jautājums būs pavisam vienkāršs: vai mūsu pašu tirdzniecības galerijā «Valleta» nevarētu padomāt par to, ka kaut kur starp veikalu rindām varētu būt arī vieta soliem, kaut pašiem šaurākajiem, vai varbūt garderobei kaut kur pagrabstāvā?
Tuvojas kārtējais 16. marts. Formāli tā nav ne svētku, ne arī piemiņas diena. Oficiāli atzīmējamo dienu sarakstā Latviešu leģiona piemiņas diena bija tikai 1999. gadā. Pēc tam, vadoties pēc principa «pasaule mūs nesapratīs», Latviešu leģiona atceres diena kļuva par samērā plaši atzīmējamu privātu pasākumu, kurā daži simti bijušo karavīru, viņu tuvinieku un draugu arī šogad piedalīsies dievkalpojumā, dosies pie Brīvības pieminekļa un noliks ziedus brāļu kapos Lestenē. Atcerēsies jaunību, bojā gājušos cīņu biedrus, sapni par «brīvības cīņu vēstures atkārtošanos». Kas gan tur slikts?
Visai ikdienišķa parādība, ka dodamies uz veikaliem pēc pārtikas, savukārt pie kasēm norēķināmies par savu vēlmju un vajadzību groziņu.
1. martā noslēdzās termiņš, līdz kuram Latvijā reģistrētajām politiskajām partijām bija jāiesniedz Uzņēmumu reģistrā (UR) savi biedru reģistri jeb, ja vienkāršoti, tad biedru saraksti.
Piektdien, 8. martā, teatrālā, bet tradicionālā pasākumā kopš 1997. gada, nu jau 22. reizi, no Finanšu ministrijas uz Saeimu tika nests kārtējā gada Budžeta portfelis. Būtībā tika nests šīs publiskās tradīcijas aizsācēja toreizējā finanšu ministra Roberta Zīles personīgais portfelis, uz kura nu katru gadu tiek iegravēts tā nesēja vārds. Šo aizsākumu ir vērts pieminēt ne jau paša portfeļa, bet gan tā satura dēļ. Tas izteiksmīgi parāda valsts ekonomisko varēšanu un izaugsmi vairāk nekā 20 gados: 1997. gadā budžeta izdevumu daļā bija paredzēti 1,3 miljardi latu (aptuveni 1,8 miljardi eiro), piektdien finanšu ministrs Jānis Reirs uz Saeimu nesa portfeli, kurā gada budžeta izdevumi paredzēti jau 9,4 miljardi eiro. Nav ziņu, uz cik lapām bija rakstīts 1998. gada budžets, bet šī gada sniedzoties pāri 400 lappusēm. Kā skaidroja J. Reirs, tik biezs rakstījums portfelī pat neesot iekšā dabūjams, tādēļ budžets uz Saeimu pirmo reizi tika nests ierakstīts elektroniski.
Tepat, tepat 16. marts – Leģionāru diena. Reiz, kad arī es biju parlamentā, šo dienu ierakstījām kalendārā, pasvītrojot leģionāru drosmi cīņā pret Latvijas okupantiem. Diemžēl drīz vien Saeimā saradās aizvien vairāk izdabātāju Maskavai un vietējiem kolonizatoriem un 16. martu no kalendāra svītroja. Ne jau demonstrēt naidu pret Latvijas nelabvēļiem 16. martā ejam pie Brīvības pieminekļa, bet atcerēties un godāt savus varoņus, kuri, kaut arī svešas armijas mundieros ģērbti, cīnījās par to, lai pēc kara valstī neatgrieztos asiņainais padomju režīms.
«Budžeta iespējas šim gadam ir ierobežotas, taču ar šīs dienas valdības lēmumu darbs neapstājas. Neskatoties uz to, ka 2019. gada budžets ir tā saucamais tehniskais budžets, turpināsim meklēt iespējas paaugstināt zemāko mēneša darba algas likmi pedagogiem līdz 750 eiro jau šogad. Lai gan jau tagad pašvaldību pamata un vidējās izglītības iestādēs vidējā algas likme no valsts budžeta 750 eiro un vairāk ir noteikta 72,8% jeb 14358 skolotājiem, uzturēsim prasību pildīt pedagogu darba samaksas grafikā noteikto,» uzsver izglītības un zinātnes ministre Ilga Šuplinska.
Igaunijas politika atkal pārsteidz – un ne tikai mūs, skaudīgos dienvidu kaimiņus, bet arī pašus valsts iedzīvotājus, kuri pagājušās nedēļas nogalē vēlēja jaunā parlamenta sastāvu.
Aizvakar gadījās pabūt uz Valmieras robežas netālu no leģendārā Jāņa Daliņa mājām. Pirms nepilna gada – 3. maija Liesmā rakstīju par man pašam ļoti emocionālu brīdi, kad kopā ar izcilā sportista mazdēlu Andreju Jāni no Melburnas, Burtnieku novada domnieku Jāni Leiti un pulciņu čaklu apkārtējo māju iedzīvotāju stādījām no jauna bērzu aleju uz Daliņu mājām. Blakus savu laiku nodzīvojušo bērzu celmiem rūpīgi raktās bedrītēs un samērītos attālumos viens no otra stāds pēc stāda tika sagatavoti jaunai, ilgai koka dzīvei, katru jauno bērziņu iesienot starp diviem mietiņiem, lai pasargātu no dažādām nejaušām ķibelēm. Jā, esmu tiešām lepns, ka arī man tagad šajā alejā ir paša stādīts bērzs, savā ziņā manis, Cēsu puikas, turpinājums tagad ir šeit, Valmierā, netālu no Gaujas, kas piederīga abām šīm manā dzīvē būtiskajām un skaistajām Vidzemes pilsētām.
Vēl divas nedēļas atlikušas partijām, lai Centrālajai vēlēšanu komisijai iesniegtu savus kandidātu sarakstus 25. maijā paredzētajām Eiropas Parlamenta vēlēšanām, un pirmā vakar to izdarījusi partiju apvienība Attīstībai/Par!, par saraksta lokomotīvēm virzot politikas zinātnieku Ivaru Ījabu, Eiropas biznesa eksperti Baibu Rubesu un kiberdrošības eksperti Ievu Ilvesu.
Nupat atkal mediju un sociālo tīklu telpā parādījušies foto ar it kā pārdrošiem un cilvēkiem neticami draudzīgiem meža dzīvnieku apciemojumiem lauku sētās. Pērn šādi foto un video ar meža zvēriem netipisku uzvedību bija fiksēti pat kādā mūspuses ciematā. Cik nevainīgi ir šādi foto ar pierakstu: «Ai, cik mīļa stirniņa!»