Viedokļi

Tā īsi un kodolīgi varētu teikt par Somijas žurnālistes Līsas Raitas rakstu «Kāpēc latvieši kļūst naidīgi?» (LA, 28.01.2016.).

«Vienotības» daždažādie ministru un citu amatu pieprasījumi sakņojas vēlmē uzburt ilūziju, ka partija tomēr kaut ko iegūst no pašas sarīkotās valdības gāšanas.

LAD informē, ka, sākot ar šo gadu, pieteikties platību maksājumiem varēs tikai elektroniski, izmantojot LAD Elektroniskās pieteikšanās sistēmu (EPS). Lai to lietotu un iesniegtu tajā iesniegumu, lauksaimniekiem jānoslēdz līgums par LAD elektroniskās pieteikšanās sistēmas pakalpojumu izmantošanu. LAD aicina lauksaimniekus, kuri vēl nav kļuvuši par EPS lietotājiem, noslēgt lietotāja līgumu vistuvākajā laikā, lai pavasarī laikus varētu sākt lietot EPS un iesniegt iesniegumu maksājumu saņemšanai.

Vēl vakar Saeimā viens no aktuālākajiem tematiem bija nevis jaunās valdības ministru tenderis, bet gan atkal jautājums par gāzes tirgus liberalizāciju. Laikam jau tāpēc, ka te zem skaistiem politiskiem lozungiem paslēpušies arī gardi kumosi, kurus dabūt savā bļodā rokas niez ne vienam vien i tepat, i aiz kordona.

Masu medijos netrūkst informācijas, ka kaimiņvalstīs Igaunijā un Lietuvā degviela, un ne tikai, ir stipri lētāka.

Iepriekšējās nedēļas nogalē Latvijas iedzīvotājiem bija iespēja uzzināt daudz jauna un interesanta par vadošu darbinieku personiskajām attiecībām ar naudu tādā iestādē kā Valsts ieņēmumu dienests (VID). Un, ja var ticēt sabiedriskajai televīzijai (bet šajā gadījumā nav īpašu iemeslu neticēt), minētās attiecības ir, teiksim tā, visai savdabīgas.

Vakar satiku kādu valmierieti, savulaik aktīvu tautfrontieti. Abi kopā bijām todien, pirms ceturtdaļgadsimta, barikādēs Rīgā, Dzirnavu ielas cietoksnī. Šajā objektā bija vismaz pāris simti cilvēku, taču es diez vai šodien varētu nosaukt vārdā kaut pusduci no viņiem. Bet tas bija tikai pirms 25 gadiem, mūsu pašu valstij tik īpašajā laikā!

Aigars Kalvītis reiz sacīja: «Mums vajadzīga stratēģija, kas rakstīta nevis uz papīra, bet sirdīs, kas dzīvo tautas dvēselē. Mums vajadzīga nākotnes ideja, kas dzīvo mūsu sirdīs un kurai mēs patiesi ticētu, mums vajadzīga liela un stipra ideja.»

Tālajā 1921. gada 26. janvārī Antantes Augstākā padome — Lielbritānija, Francija, Itālija, Beļģija un Japāna — Parīzē atzina jauno Latvijas valsti «de iure». Tas nozīmēja, ka Latvija tika atzīta par pilntiesīgu starptautisko tiesību subjektu.

Vēstules, ziedi un  rakstu komentāros vairāk laba vēlējumu nekā zākāšanās ir pēdējo laiku vēsturē nebijis precedents tautas attieksmē pret politiķi. Labu veselību, prezident! — ir biežākais vārdu salikums, ko pēdējās nedēļas laikā dzirdam, kad piemin Vējoņa vārdu. Par laimi prezidents arī veseļojas.

Veselības nozare ir ceturtā lielākā izdevumu pozīcija valsts budžetā — 9,7%, un šie līdzekļi ir jāizlieto maksimāli racionāli. Ņemot vērā, ka iedzīvotāji noveco, ka mūsu valstī ar demo-grāfiju nav spoži, ka ir liels skaits no Latvijas izbraukušo, kuru nodokļos samaksātā nauda neieripos valsts kasē, ir maz cerību, ka būs iespējas palielināt valsts līdzekļus veselības aprūpei.

Kārtējā ņemšanās ap «negribētu» algas pielikumu Saeimā* mums atgādina, cik dziļi liekulība ir iezīdusies sabiedrības apziņā, kļuvusi par tās morāles mērauklas pamatu. Mēs slēpjamies no patiesības un vēlamies, lai politiķi turpina spēlēt izrādi, kurai neviens vairs netic.

Visā Latvijā deg ugunskuri Barikāžu piemiņai. Šajā janvārī jo sevišķi. Vakar arī Kokmuižas parterā, atgādinot par Kocēnu pamatskolas vienu no svētumiem — ik janvāra ugunskuru, kurā Kocēnu skauti, klases, skolotāji, pašvaldības ļaudis pievieno savu pagali un nepārtraukti mainās skautu sardze līdz pat atmiņu vakaram kultūras namā.

Energoresursi ir ļoti būtisks spēlētājs katras valsts ekonomikā, tieši tāpēc jau visu atjaunotās Latvijas Republikas laiku tiek meklēti risinājumi, kā mums kļūt pēc iespējas neatkarīgākiem no Krievijas energoresursiem. Īsta sapņu pils savulaik bija Visaginas atomelektrostacijas projekts, taču šis triju Baltijas valstu un vēlāk arī Polijas energokolhozs pagaidām tā arī palicis tikai uz papīra. Un varbūt pat labi, ka tā. Jo, kā autoram savulaik teica toreizējais VARAM ministrs, tagad Valsts prezidents Raimonds Vējonis, guldīt iekšā miljardu Latvijas naudas otras valsts — Lietuvas — ekonomikā nebūtu prāta darbs.

Šajā un iepriekšējā nedēļā Latvijā tiek pieminēts tā dēvētais Barikāžu laiks — vēsturiski notikumi un, ļoti ticams, pati varonīgākā lappuse latviešu tautas un Latvijas valsts jaunāko laiku vēsturē, jo būtībā tieši Barikāžu laiks noteica visu turpmāko notikumu gaitu atjaunotajā Latvijā.

Nu jau 25 gadi, kopš janvāris Latvijā ir īpašs mēnesis. Taisni neticas, ka jau tik ilgs laiks aiztecējis kopš tām mūsu valstij izšķirošajām dienām, kad Rīgā daudzviet bija saceltas barikādes, kad mūsu galvaspilsētas ielās automātu un ložmetēju izšautās lodes aiznesa vairākas dzīvības, nešķirojot Latvijas neatkarības aizstāvjus pēc tautības...

Nomainoties valdībai, iespējamas pārmaiņas arī dažās politiskajās nostādnēs. Pašvaldības, piemēram, varētu interesēt, kāds būs pērn aktualizētās administratīvi teritoriālās reformas liktenis. Ko reformas sakarā domā mūspusē, jautāju divu lielāko pašvaldību domju priekšsēdētājiem — Jānim Olmanim Kocēnos un Jānim Baikam Valmierā.

Smaidoša, pat jautri smejoša demisionējusī Ministru prezidente Laimdota Straujuma, mazāk smaidīga partijas «Vienotība» līdere Solvita Āboltiņa, omulīgais Kārlis Šadurskis, prieka pilni vaibsti arī citu «Vienotības» valdes locekļu un deputātu sejās vakar vīdēja videoierakstos un fotogrāfijās brīdi pirms šo personu tikšanās ar Ministru prezidenta amatam nominēto Māri Kučinski. Lai nu ko, bet smaidu ģīmī pat tad, kad iekšās, iespējams, viss pamatīgi vārās, politikas cīniņos pieredzējušie ir iemācījušies saglabāt.

Māris Kučinskis ir dzīvs piemērs prātulai «Tikai slikts karavīrs savā plecu somā nenēsā maršala zizli» — tiklīdz dzīve deva izdevību, viņš to pacentās izmantot pēc labākās iespējas. Pat ja tiešām, kā izteicās pats valsts galvas nominētais valdības veidotājs, Saeimas vairākumu savākt neizdosies un kandidēšana uz Ministru prezidenta amatu paliks kā greznākais ieraksts viņa Curriculum Vitae, Latvija ir Kučinskim pateicību parādā, ka viņš izbeidza neslēpto gumijas stiepšanu un bakstīšanos, par kādu izvērtās tagadējā politiskā krīze.

Bažījaties, ka islāmticīgie bēgļi šeit varētu ieviest savu kultūru un vērtības? Manuprāt, nevis islāms iznīcinās latviešu kultūru un vērtības, bet mēs paši ātri izšķīdīsim šajā spēcīgajā kultūrā. Tādēļ, ka Latvijā sabiedrības vērtības ir degradējušās un neapstrīdama šķiet tikai viena — nauda.