Īsa terorisma vēsture
Par terorismu pēdējā laikā rakstīts un runāts ir daudz. Visticamāk, katram no mums ir izveidojies savs priekšstats par to, kā vajadzētu izskatīties «statistiski vidējam teroristam». Turklāt lielai sabiedrības daļai teroristi un migranti pēc būtības šķiet sinonīmi.
Papētot ekspertu rakstīto, situācija kļūst daudz sarežģītāka. Izrādās, ka nepastāv kāda viena, korekta terorisma definīcija, ko varētu droši izmantot. Problēma slēpjas tajā, ka tas, kas vieniem ir terorists, otriem ir varonis un brīvības cīnītājs. Serbu jauneklis Gavrila Princips, kurš 1914. gada vasarā Sarajevā nogalināja Austroungārijas troņmantnieku Franci Ferdinandu un viņa sievu, pēc būtības bija terorists. Viņa izdarītās slepkavības kļuva par ieganstu Pirmajam pasaules karam. Taču serbu izpratnē viņš ir varonis. Šo sarakstu varētu turpināt vēl un vēl. Ja godīgi, tad arī tie latviešu revolucionāri, kuri 1905. gada revolūcijas laikā aplaupīja banku Helsinkos un iesaistījās asiņainā un vērienīgā apšaudē ar armiju un policiju Londonā, bija teroristi.
Amerikāņi par terorismu, atbilstoši valsts likumdošanai, sauc politiski motivētu vardarbību ar iepriekšēju nodomu, kura vērsta pret civiliedzīvotājiem vai incidenta laikā neapbruņotu militāro personālu un kuru veic atsevišķas grupas vai slepenie aģenti, lai ietekmētu politiku. Citas valstis šo definīciju nedaudz papildina, parasti pievienojot atsauci uz kriminālām darbībām, taču būtība nemainās.
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv