Viedokļi

Mēs taču zinām, ka patiesa mīlestība nepazīst ādas krāsu, valodu, stāvokli sabiedrībā. Un savā ziņā mēs vēlamies, lai tieši tā Latvijas iedzīvotāji mīl savu valsti. Reizēm gan aizdomājamies, vai tie nav vārdi vien.

Dalība Iespējamās misijas Direktoru klubā ir mana laimīgā loterijas biļete, ko es uzskatu par savas profesionālās un cilvēciskās attīstības veiksmi. Tā ir iespēja pilnveidoties, augt man kā iestādes vadītājai, tā ir iespēja, ko nesniedz neviena cita organizācija vai iestāde, — katru mēnesi tikties ar savas nozares profesionāļiem, citiem direktoriem, un pārrunāt problēmas, iespējamos risinājumus.

Ar Latvijas cilvēku patriotismu šodien, tāpat kā viemēr, viss ir kārtībā, un to ar grāmatvedisku piekasību apliecina socioloģija*. Problēmas rada tie, kas pūlas mūsu dzimtenes mīlestību organizēt un virsvadīt: viņiem aizraušanās ar formu nomāc saturu, kvantitāte — kvalitāti.

Pagājušajā piektdienā Centrālā vēlēšanu komisija (CVK) reģistrēja biedrības Varu Latvijas tautai iniciatīvas grupu parakstu vākšanai par ierosinājumu rīkot tautas nobalsošanu par 12. Saeimas atlaišanu, līdz ar to turpmākajos 12 mēnešos šai grupai, kā paredzēts Satversmē, jāsavāc ne mazāk kā desmitā daļa jeb 155224 balsstiesīgo pilsoņu parakstu. Ja biedrībai tas tiešām izdosies, CVK nāksies izsludināt tautas nobalsošanu. Parlaments būs atlaists, ja par to nobalsos vairākums no balsotājiem un referendumā piedalīsies vismaz divas trešdaļas no 608369 pēdējās Saeimas vēlēšanās piedalījušos vēlētāju skaita.

Latvijas Republika šo savu dzimšanas dienu atzīmē divējādās noskaņās. No vienas puses mēs jau faktiski atrodamies pēc trim gadiem gaidāmo valsts simtgades svinību noskaņās, sākot apkopot līdzšinējo veikumu un kaļot nākotnes plānus, kamēr no otras — Eiropā un pasaulē valdošā nedrošība ietekmē arī mūs.

Terorakti Francijā. Pirms tam Irākā un Lībijā. Nerimstošie bēgļu plūdi Eiropā. Pēdējā laika notikumi liek atkal un atkal uzdot šos mūžīgos jautājumus no sērijas «Kas aiz visa tā stāv?», «Kam tas ir izdevīgi?» un «Ar ko tas viss beigsies?».

Pār mūsu nacionālo aviokompāniju no ziemeļu puses klājas draudīga ēna — nupat bankrotēja Igaunijas liduzņēmums. «Estonian Air» pārtrauc darbību pēc Eiropas Komisijas lēmuma, kas atzina igauņu valdības centienus to glābt kā Eiropas Savienības noteikumu rupju pārkāpumu: valsts palīdzība biznesam radīja negodīgu konkurenci. Mūsu valdībai būs jālokās kā zušiem uz pannas, lai neiekultos tādā pašā ķezā.

Ar prieku var secināt, ka norises pilsētā valmieriešus neatstāj vienaldzīgus. Tā viedokļu plašu apmaiņu izraisījusi informācija par Vecpuišu parka iecerēto rekonstrukciju, kas saistās ar daudzu parkā augošo koku izciršanu. Nevar noliegt, ka daļa viedokļu ir emociju augļi, tāpēc publiskotā projekta sakarā vēlējos uzzināt kāda zinoša cilvēka domas. Šāds zinošs cilvēks, manuprāt, ir arī pieredzējusī pilsētas apzaļumošanas speciāliste DZINTRA MIĶELSONE.

Lāčplēša dienā rakstot šīs rindas, prāts nesas uz apceri. Vai tie vīri, puiši un pat zēni, kuri toreiz nežēloja savas dzīvības par jauno Latvijas valsti, varēja iedomāties, kā mums šeit, mazajā, viņu asinīm slacītajā zemītē pie Baltijas jūras, klāsies šodien? Ar lielu jūsmu pirms gandrīz 100 gadiem tika būvēti Latvijas valstiskuma pamati, arī ar to, ko toreizējie valstsvīri līdz padomju okupācijai iespēja Latvijas iekšpolitikā un ekonomikā, varam tikai lepoties. Arī Kārlis Ulmanis līdz zināmajam teicienam noteikti bija vīrs savā vietā!

Vēl nav nosvinēta Latvijas dzimšanas diena, bet veikali jau pilni ar visu iespējamo: eglīšu rotājumiem, apsveikuma kartītēm, stāstiem par atlaidēm bērnu rotaļlietām, zeltlietām, sadzīves precēm, pat pelēkajiem zirņiem un piparkūkām, kas dikti labi piestāv Ziemassvētkiem.

Šajās dienās Latvija svin divas mūsu valsts vēsturei un pastāvēšanai ļoti nozīmīgas dienas — Latvijas Republikas proklamēšanas gadadienu un Lāčplēša dienu. Dienas, bez kurām nebūtu Latvijas brīvības un neatkarības.

Kopš novembra viscaur Latvijā izvērsta SIA «Maxima Latvija» akcija «Savai skolai», kurā iesaistīties aicināta ikviena izglītības iestāde. Šī izglītības atbalsta programma, kā par to izsakās paši veikalnieki, darbojas šādi: par pirkumu šajā veikalā vismaz 7 eiro apmērā jūs saņemat vienu uzlīmīti, tās sakrājot tālāk varat novirzīt sev vēlamajai skolai, kura pēcāk bez papildu maksas  apmaina tās pret skolas inventāru no speciāla šīs akcijas kataloga.

Reiz populārais estrādes ansamblis Eolika katrā koncertā izpildīja lipīgo Aleksandra Kublinska gabalu Zemeņu lauks. Šodien vai katru dienu, klausoties, skatoties un lasot par Latvijas valdības jocīgajiem gājieniem, kas ekstrēmākajās izpausmēs allaž mēdz patrāpīties slepeni, neviļus nākas aizdomāties par milzīgu auzu lauku jeb tīrumu. Ne tāpēc, ka Ministru kabineta vadītāja Laimdota Straujuma iepriekšējā dzīvē kalpojusi Zemkopības ministrijā, bet tāpēc, ka latviešiem ir trāpīgs teiciens par auzām... Un mūsu pašu valdība — gan pa vienam, gan reizumis konsolidētā bariņā — auzās brauc ar tīri vai maniakālu apsēstību.

...velti valkāt pa masu medijiem un censties tai izraut kumosu no mutes — acīmredzami tā skan slepenais bauslis Ministru kabineta kārtības rullī. Satiksmes ministra pēkšņā padzīšana kārtējo reizi apliecina: valsts vara uzskata, ka ir tiesīga mums pūst pīlītes.

«Izlasījis Agra Liepiņa populistisko sacerējumu («Es nāku no mazas tautas», «LA» 29.10.), atkal reiz jutos personīgi aizskarts,» rezumē Juka Rislaki.

Ja atskatāmies, tad redzam, ka daudzas mūsējai līdzīgas institūcijas ir likvidējušās, un ir skumīgi, ka finansiālu vai citu apstākļu dēļ tās nav bijušas rentablas. Ja esam vardarbībā cietušo cilvēku centrs, vai vispār būtu jārunā par rentabilitāti? Mūsu centrā gadā vien ierodas līdz 300 personām. Sociālā un atbalsta sistēma Latvijā līdz galam vēl nav nostiprinājusies. Mūsu centrs tika veidots Vidzemes reģionam, bet pašlaik mēs uzņemam cilvēkus no visas Latvijas. Par daudzām lietām, par ko sabiedrība runā, man arī jāsaka: kur paliek atbalsts tām ģimenēm, kas vēl dzīvo Latvijā?

Ja vien tas neskartu gandrīz vai katru no mums, valsts kārtējā budžeta apspriešanu Saeimas sēdē (tās internetā nu redzamas arī televīzijas tiešraidē) varētu pat noskatīties kā jautru priekšnesumu. Būtībā ne jau pats budžets, bet uzjautrinošas ir  dažu pozīcijas un opozīcijas deputātu  daiļrunības izpausmes. Izdomas  runātājiem netrūkst. Jau pēc mēneša nākamajā gadā, kad būsim kaut cik apraduši ar Saeimas noteiktajiem jaunajiem nodokļiem, skaitļus sāksim piemirst, bet Latvijas Reģionu apvienības deputāta Mārtiņa Bondara dažāda izmēra kurpes un zābaka vicināšana Saeimas tribīnē, iespējams, paliks vēsturē uz laiku laikiem.

Varam priecāties vai skaust, ja kādam veicas loterijās un viņš jau brauc ar pavisam jaunu automašīnu vai plāno, kā iztērēt simtus, tūkstošus, pat miljonus. Izmēģināt veiksmi šādās loterijās varam mēs katrs, jo ne velti ir pat anekdote par to, ka, lai laimētu, nav jālūdz Dievam izdošanās, bet jānopērk kaut viena loterijas biļete.

Latvijas Republikas Saeima vakar pirmajā lasījumā konceptuāli atbalstīja 2016. gada valsts budžeta projektu, kura ietvaros par prioritārām ir atzītas valsts iekšējā un ārējā drošība, kā arī veselības aprūpe un izglītība. Politiķu un nozaru pārstāvju viedokļi par to, kas un kādēļ būtu uzskatāms par prioritātēm, gan ir visdažādākie, tomēr kāds nebūt kompromiss beigās ir panākts un Saeima virzās pretim valsts budžeta apstiprināšanai.

Valmiera atkal sadalījusies divās nometnēs. Vieni ir par jauno Vecpuišu parka projektu, kurā tikšot veidots no jauna tas un tas, tikai kopējai lietai par godu vajadzēšot upurēt 96 kokus. Ir cilvēki, gan jau viņu vidū arī tā sauktā inteliģence, kultūras cilvēki, kuri balso par šīm pārmaiņām, izsakot savus argumentus.