Miers baltajā sniegā
Prieks būt ieputinātam — ar šo domu ieejam jaunajā gadā. Mūsu pasaule beidzot ir balta, un, ja domājam vēl tālāk: varam pārdzīvoto, neizdevušos, visas nebūšanas nolikt malā un kā balta lapa iebrist jaunajā gadā vai ielēkt baltajā sniega kupenā.
1. janvāra rītā lūkojām dažas baltas pūkas, kas klāja zemi, un es nezinu, kā jūs, bet mūsmājās priecājās par to, ka mierīgi varējām baudīt salūtu, kas bija gana spēcīgs, lai aizšautu prom veco gadu, varējām mierīgi gaidīt jaunu rītu — ar cerībām. Miers un baltums šajā gadu mijā kļuva par atslēgas vārdiem. Miers. Šo jēdzienu, sajūtu, būtību, liekas, biežāk nekā citreiz cilvēki pasaulē vēlēja cits citam, un šoreiz ne tikai dvēseles mieru, lai būtu pasargāti ikdienas rūpju skrējienā, bet to mieru, kas vajadzīgs uz Zemes, lai cilvēkiem tiešām labs prāts. Mums, paldies Dievam, tas ir. Mēs varam novērtēt to, ka esam ieputināti, ka zeme, koki un puķes, kuras izziedēs pavasarī, ir zem siltas sniega segas... Mēs varam just: Latvija ir tik laba vieta uz pasaules, ka pie mums nebija jāsagaida gadu mija policijas un armijas uzraudzībā, mums joprojām nav jābaidās par to, kas tiešām reāli un neatgriezeniski izposta dzīvi. To izdara karš, sveša vara, terorisms un ne jau reliģija, dzīva ticība, bet aprobežotība.1. janvāra rītā pa Valmieru kursēja tukši autobusi, jo savējie bija pie savējiem. Laukā prasījās vien mājas mīluļi un bērni, jo sniegs kļuvis par tik lielu retumu, ka mazie to gaida tikpat enerģiski kā rūķi, kurš bija atnācis, visas mājas izstaigājis, bet nu jau aizmaldījies atceļos. Tagad mazie saklausa, kā rūķa vietā pie loga rūts klauvē mazputniņi.
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv