Par necenzēto folkloru un mūsdienām
Tālajā 1962. gada vasarā, studiju laikā vācot folkloru Madonas rajonā, staigājām pa lauku mājām, ieklausoties vietējos iedzīvotājos. Cītīgi vairākās kladītēs (tās joprojām glabājoties Latviešu folkloras krātuvē) pierakstīju tautas dziesmas. Īpašs bija uzdevums pierakstīt arī nerātnās, ar tiešiem vārdiem. Kautrējās gan ļaudis tādus vārdus teikt. Uzdevumu izpildījām, vien ar šņabīti kādam vecākam vīram mēli atraisot.
Šī atcere atausa prātā, lasot komentārus interneta portālos. Tur drūzmējas tik daudz nerātno vārdu un atklātu jēlību, ka folkloras vācējiem latviešu jaunāko laiku lamuvārdus šodien būtu iespējams pierakstīt, pie datora vien sēžot. Trakākās bezkaunības kāds gan izdzēš, taču ne jau visas pamana, pat nezina, jo arī nerātnību ziņā latviešu valoda ir sinonīmiem bagāta. Interesanti valodniekiem varētu būt arī internetā sastopamie lamu un ķengu vārdu jaundarinājumi. Daži aiziet tautā, tiek izmantoti citos komentāros. Par trāpīgu bezkaunību varētu pat pasmaidīt, ja vien interneta portālus nu jau pārāk pārpludinošie lamuvārdi un ķengājumi nebūtu teikti par konkrētiem cilvēkiem. Saucam to par demokrātiju, ka atļaujamies lamāt un zākāt valdību, deputātus, uzņēmējus. Taču, ja nu rodas vajadzība pateikt kādam kaut ko īpaši rupji, drīkstam to izdarīt, acīs skatoties, nevis internetā gļēvi slēpjoties aiz segvārdiem.
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv