Viedokļi

Ir jaunekļi un vīri, kuri enerģētikā, kā mēdz teikt, naudu saož cauri betona sienai. 

Pēc mūsdienu tempiem var pat teikt, ka tas bija jau sen, kad pēc 14. Saeimas vēlēšanām sākās sarunas par jauno valdību veidojošo koalīciju.

Rīgas Dzemdību nams nupat sagaidījis savu 75. jubileju. Par to varēja lasīt un skatīt senas fotogrāfijas ar jaundzimušo kūniņām, kas skaisti rindā saliktas garos, pa nodaļu stumjamos ratos.

Pieredze ir dārga manta, taču ne lielmanība, kas tajā iesakņojas. «Phe, es ar to tikšu galā, nakts vidū pamodināts!» – salabot labierīcības, uzstādīt diagnozi, sapulcēt koalīciju.

Valdības veidošanas laiks ir aizgājis, pirmās trīs nedēļas bijušas nepietiekami produktīvas.

Šodien sanāk rakstīt par teātri. Taču te manas pārdomas ne vairs par svētkiem un balvām, bet par katras izrādes aktualitāti. 

Kamēr otrdien beidzot oficiāli Rīgas pilī uzsauktais vecais/jaunais Latvijas premjers Krišjānis Kariņš kopā ar Jaunās Vienotības koalīcijas partneriem valdībā Apvienoto sarakstu un Nacionālo apvienību turpina ķimerēties ap valdības deklarācijas melnrakstiem, kuros kopā savi četri simti vitāli svarīgu partijisku gribēšanu, tikmēr pamatīgs burkšķis sācies vietējā enerģētikas tirgū.

Strauji palielinoties dzīves dār­dzības līmenim Latvijā – oktobrī inflācijas līmenis sasniedzis 21,8%, kamēr Eiropas Savienībā vidēji tie bijuši 11,5%, bet Skandināvijas valstīs vēl mazāk:

Šā gada trešajā ceturksnī Latvija, atbilstīgi Eiropas Savienības (ES) statistikas dienesta Eurostat datiem, bija vienīgā valsts apvienotajā Eiropā, kuras iekšzemes kopprodukts (IKP) minētajā laika posmā, salīdzinot ar tādu pašu laiku gadu iepriekš, samazinājies – par 0,4%.

Pirmdien, kad devos uz darbu, ielas bija ne vairāk un ne mazāk kā šausmīgā stāvoklī.

Aizvadītas cilvēku aktivitāti apliecinošas valsts svētku dienas. Tik spēkpilnu militāro parādi, kāda bija šajā novembrī, Daugavas krastmala Rīgā brīvās Latvijas laikā nebija piedzīvojusi nekad.

Mana apakšīrniece Brigita kādu laiku nav manīta. Laukā debesis burtiski uzgūlušās zemei ar biezu miglu kā tajā filmā, kur Nikola Kidmena domāja, ka ir dzīva, bet izrādījās, ka ir nabaga nelaimīgs spoks ar saviem diviem bērniem, kalpiem un vīru, kurš tieši šādā miglā atklīda no kara un nākamajā dienā nemanīts bija aizgājis miglā atpakaļ. 

Šie mums būs pavisam citādi valstssvētki – nepavisam ne tādi kā pērnie, aizpērnie, vēl kādi citi. Tālā kara kāvi debesu dienvidaustrumu pamalē liek smeldzīgi sajust, cik trauslas, ievainojamas ir mūsu tēvzeme un brīvība. Un cik mums dārgas.

Rītdien, 18. novembrī, atzīmēsim Latvijas simt ceturto dzimšanas dienu. Ja būtu runa par cilvēka mūžu, tad mēs nešauboties teiktu, ka tas ir daudz. Ja runājam par valsti, tad droši vien ne.

Ir novembris, ir svētku nedēļa, un sagaidām Latvijas Republikas 104. dzimšanas dienu. 

Pēc nesen aizvadītajām 14. Saeimas vēlēšanām kā vairākās publiskās diskusijās, tā preses publikācijās ir izskanējis interesants jautājums – vai ir pareizi par valsts budžeta līdzekļiem (nodokļu maksātāju naudu) atbalstīt tos politiskos spēkus (vai pareizāk – politiskos projektus), par kuriem visiem ir skaidrs, ka neiekļūšana Saeimā nozīmē viņu neizbēgamu galu, vai arī kurus par politiskajiem spēkiem var dēvēt tikai ar ļoti lielu piespiešanos.

Sākoties 2022. gada 3. ceturksnim, Latvijas iedzīvotāji ar bažām gaida apkures sezonas iestāšanos un jaunos siltumenerģijas rēķinus. Ekonomiskā vide iedzīvotājus nostādījusi paradoksālā situācijā – inflācijas rezultātā nauda zaudē savu vērtību un būvmateriālu izmaksas kāpj, taču vienlaikus pie tik augstām energoresursu cenām ieguldījumi siltināšanā atpelnāmi ātrāk nekā jebkad. 

Reizē ar valsts svētku noskaņojumu sabiedrībā sāk virmot arī cerības sagaidīt Ziemassvētku vecīša maisā veiksmes, pāri gada slieksnim kāpjot. Izskatās, ka vai pats pirmais «dāvanu maisu» šoreiz atvērt pasteidzies Valsts prezidents Egils Levits.

Inflācija un straujais energoresursu sadārdzinājums lielai daļai Latvijas iedzīvotāju jau vasaras beigās radīja finanšu stresu un nedrošību par savām iespējām nākotnē tikt galā ar ikmēneša rēķiniem. 

Lai gan 18. novembri, visticamāk, neatzīmējam, klājot galdu, dāvinot dāvanas un cits citu apsveicot, tomēr tie tāpat ir svētki, kas silda sirdi. Visu mēnesi pie jakas tiek nēsāta sarkanbaltsarkanā lentīte, un pa vakariem tiek skatītas filmas, kas saistītas ar mūsu vēsturi, – vismaz es tā daru.