Aivars Ustups

Apzināt un izvērtēt vairāku Latvijā augošo ārstniecības augu sugu unikālos ģenētiskos resursus, salīdzinot tos ar ārzemēs audzētajām un kultivētajām šķirnēm, šogad ir sākuši zinātnieki no SIA «Field and Forest» un Vides risinājumu institūta. Ir pieļāvums, ka pie mums savvaļā, vēl ne pārāk piesārņotā dabiskā vidē gadu desmitiem iedzīvojušies augi ir saglabājuši daudz izcilākas ārstnieciskās vērtības nekā ārzemēs īpašās plantācijās kultivētie. Ārstniecisko augu apzināšana un to sēklu kolekcijas veidošana notiek projekta «Medicīnisko un aromātisko augu daudzveidības palielināšana» ietvaros.

Ziedūdeņi jeb, kā tagad moderni teic, hidrolāti Latvijā zināmi izsenis. Dažādus dziedinošus ziedu un augu uzlējumus gatavot jau agrākos laikos prata tā sauktās zāļu sievas. Daudz kas no viņu prasmēm cauri paaudžu paaudzēm ir atnācis arī līdz mūsdienām. Šīs zināšanas jau kopš bērnības no mātes, ziedu un zaļās pasaules noslēpumus lieliski zinošās dārznieces Zentas Skrastiņas ir labi iekrājusi arī burtnieciete VITA OZERINSKA. Tās pērn viņu iedrošināja startēt Burtnieku novadā izsludinātajā biznesa ideju konkursā ar pieteikumu — ziedūdeņu ražošana. Vita konkursā uzvarēja, ieguva gan kontaktus, gan arī nedaudz naudas, lai sāktu.

Par lielu daļu šī gada Dabas simbolu esam jau paguvuši pastāstīt. Nu pienākusi kārta arī dzeltenajai salmenei jeb kaķpēdiņai (Helichrysum arenarium), jo tieši jūlijs un augusts ir šī salmeņu ģints lakstauga uzziedēšanas laiks un tieši tad tas krāšņo košo dzelteno vai dažkārt pat oranžo ziedu dēļ ir vislabāk pamanāms. Dzeltenā kaķpēdiņa ir daudzgadīga, aug daudzas vienkopus, pastiepjoties 10 — 30 cm augstumā (ir gan pamanītas vai pusmetru garas). Augam līdz ziedkopai parasti ir nezarots, balti vilnains stublājs ar vienkāršām, lineārām lapām. Ziedu kurvīši sakārtojas blīvā, skarveidīgā vai čemurveidīgā ziedkopā stublāja vai tā zaru galos un nosacīti atgādina maza kaķēna pēdiņu, tādēļ arī radies šī auga tautas dotais nosaukums. Augs sastopams sausās norās, mežmalās, ceļmalās, nogāzēs.

Varbūt arī mūsu pusē sēņojot izdodas pamanīt balto cūktrifeli (Choiromyces meandriformis), kuru Latvijas Mikologu biedrība ir izvēlējusies par Gada sēni 2017. Par šo sēni stāsta mikoloģe DIĀNA MEIERE:

Aizvadītās nedēļas piektdienas vakarā Vīsraga palieņu pļavā pie Burtnieka notika šī gada «Dabas koncertzāles» noslēdzošais koncerts un ar to saistītie dabu izzinošie pasākumi, kas veltīti galvenajai varonei dižsliekai. Ieklausījos, ko par šo vakaru pie Burtnieka saka šī projekta   ilggadējā virzītāja, «Dabas koncertzāles» direktore SILVIJA NORA KALNIŅŠ: «Mūsu projektu galvenais mērķis ir cilvēkiem ļaut saskatīt, atklāt kaut ko jaunu dabā, tā sekmējot viņu iesaistīšanos dabas izzināšanā un arī saudzīgākā attieksmē pret visu dabā notiekošo.

Pieredzējuši dravnieki gan lepojas, ka viņu dravā spietu nav, jo viņi saimes protot rūpīgi kontrolēt. Bet, kā teicis visslavenākais bišu zinātājs Vinnijs Pūks, ar bitēm nekad neko nevar zināt.

Piektdien pie Burtnieka Vīsraga pļavā «Dabas koncertzālē» zinātnes un mākslas kopdarbā tika aprunāta, izgaismota, apdziedāta augsnes dižslieka (Lumbricus terestris), kuru zinātnieki nosaukuši arī par 2017. gada bezmugurkaulnieku.

— Kā vērtējat jaunās domes sastāvu? — jautāju Beverīnas novada domes priekšsēdētājam MĀRIM ZVIRBULIM.

— Esmu pārliecināts, ka šis domes sastāvs būs darbīgs un novadā viss būs labākajā kārtībā. Ir gan jādomā, kā jaunos deputātus labāk ievadīt izpratnē par lemjamajiem jautājumiem. Te es domāju ne vien darbošanos novada domē, bet arī pašvaldību institūcijās, sevišķi Pašvaldību savienībā. Jaunajiem ir jāiet plašumā, jo agri vai vēlu vēlētāju apvienībām, kādas vēl ir novadā, būs jāpieslienas kādam lielākam veidojumam.

Par tādu novada pašvaldība uzskata īpašumu «Kadiķi 2» Valmieras pievārtē Kauguru pagastā. Te jebkāda veida uzņēmējdarbībai, videi draudzīgas ražošanas uzsākšanai tiek piedāvāta turpat 2,5 hektāru liela platība, uz kuras ir arī vecs šķūnis un kūts (tās atbilstoši saimniekotāja iecerēm ir vēl izmantojamas vai arī nojaucamas). Teritorijā ir ūdensvads, pie tās robežas elektrības transformators. No uzņēmējdarbības sācēja par šīs teritorijas iznomāšanu novada domes priekšsēdētājs Māris Zvirbulis sola prasīt vai pašu minimālāko summu, ko atļauj Valsts un pašvaldības mantas apsaimniekošanas likums. Viņš uzskata, ka šī teritorija ražošanas uzsākšanai ir daudz ātrāk izmantojama nekā vēl tikai topošais Valmieras industriālais parks.

2. jūlijā nu jau trešo reizi Cempu «Arājos» parkā pie Jāņa Jākabsona biedrība «Beverīnas amatnieki» organizē kopā nākšanu «Kaimiņu būšana».

Vasaras vidū, kad Saule dienu pēc dienas ir kāpusi arvien augstāk debesu jumā, pienāk dienas, kad tā piestāj kāpt, lai it kā apdomātu, vai vajag vēl augstāk tikt. Saulstāvji. Starp šīm dienām ir gada visīsākā nakts. Tie, kuri šo nakti laikam grib vēl īsāku darīt, uzskata, ka tieši tajā naktī ir saulgriežu svētki svinami.

Šajās dienās reti kurš krāšņu ziedu apbrīnotājs, kam iznāk būt Raiskuma pusē, pabrauks garām «Jaunrūjām». Te šogad, šķiet, tieši Līgo svētkiem par godu, sācies mūsu vecmammu tik ļoti iecienīto pujeņu ziedēšanas laiks. Nu jau gan tās šodienīgi saucam par peonijām un godā ceļam jaunas selekcionētas šķirnes.

Pirmdien ar pasākumu Ungurmuižā Dabas aizsardzības pārvalde (DAP) arī mūsu pusē sāka projektu «Dabas skaitīšana». Tā oficiālais nosaukums gan ir plašs — «Priekšnosacījumu izveide labākai bioloģiskās daudzveidības saglabāšanai un ekosistēmu aizsardzībai Latvijā».

Beverīnas novada vēlēšanu komisijas priekšsēdētāja Ineta Melbārde jaunievēlētos deputātus uz pirmo domes sēdi bija aicinājusi iepriekšējā ceturtdienā Mūrmuižā «Pagastmājā».

Pērn kādā televīzijas sižetā podnieks GATIS DZĒRVE tika pieteikts kā uguns cilvēks, kurš, no māla veidotos darinājumus apdedzinot, uguni saprot un spēj to pat valdīt. Sarunā ar viņu nojautu, ka tas bija vienpusīgs pieteikums. Gatis ir izteikts dabas cilvēks: viņš iemācījies un vēl mācās saprast, izmantot enerģijas, ko dod zeme (podniekam māls), ūdens, gaiss un uguns.

Kad iepriekšējā rudenī rakstīju par J. Endzelīna Kauguru pamatskolas nu jau pensijā aizgājušo saimnieku Kazimiru Ločmeli, viņš ieteica noteikti uzrakstīt arī par skolas dārznieci SANDRU ANDRUPI, bez kuras āra darbos būtu bijis «kā bez rokām».