Ja labi grib, tad pēc tādas domāšanas seko arī darīšana. Stāsts ir par to, kā viens kārtīgs latgalietis vārdā Jānis Macāns savos «Zvejniekos» lielā Lubāna stāvkrastā izdomāja ar lauku tūrismu biznesu taisīt. Sācies tas pavisam amizanti.
Kad skolotāji vai pensionāri piketē pie Saeimas, vērotājiem bieži uzmācas neērtības sajūta: «Ko šie naivie cer panākt, te drūzmējoties ar plakātiem? Politiķiem par to ne silts, ne auksts!» Patiesībā Jēkabielā mīt viegli ietekmējami ļaudis — tikai vajag zināt, kā ar viņiem manipulēt.
1. septembrī nosvinējām vien piecu gadu jubileju, kopš stājies spēkā Mikrouzņēmumu nodokļa (MUN) likums. To savulaik ar ovācijām uzņēma tie, kas patiešām ticēja, ka šajā valstī tiek veidota uzņēmējdarbībai auglīga vide. Daļa līdz tam biznesa pelēkajā zonā sēdētāju atļāvās iznākt saules gaismā jeb Valsts ieņēmumu dienesta kontrolei pakļautajā Latvijas uzņēmējdarbības placdarmā, šī Latvijas valdības un Saeimas izšķiršanās par reālu atbalstu mazajam biznesam tika novērtēta arī starptautiskā mērogā.
Varam jau vīpsnāt par tēmu, kad mēs augām, tad zāle bija zaļāka un saule karstāka... Kas attiecas uz klimatu, manā bērnībā un jaunībā noteikti bija īstākas vasaras un ziemas. Bet ne par to šis stāstiņš. Par darbaudzināšanu un tās apkarotājiem!
«Latvijas Avīzē» 8.10.2015. Anna Žīgure raksta: «Ir jāapzinās, ka bēgļu jautājuma adekvāts risinājums liecinās par valsts briedumu. Mūsu līdzšinējās diskusijas rāda absolūtu apjukumu visos līmeņos. (...) Dižo kašķi, kas risinās mūsu sabiedrībā, dēvē par diskusiju, bet tā nav diskusija — vismaz ne tajā nozīmē, kā to saprot izglītotas tautas.»
Latvija pašlaik virzās pretim kārtējai teritoriālajai reformai, par kuru gan pastāv tikai ļoti aptuvena skaidrība un kas izraisījusi vispretrunīgākos novērtējumus. Pārkārtojumus ir ierosinājis vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Kaspars Gerhards (NA), piedāvājot divus modeļus, kuru ietvaros līdz 2021. gadam vajadzētu pāriet vai nu uz 49 novadiem un deviņām lielajām pilsētām, vai arī izveidot 29 sadarbības teritorijas ap tā dēvētajiem reģionālās attīstības centriem.
Joprojām aktuāls jautājums ir iekšējās kārtības noteikumu neievērošana skeitparkā. Pašvaldības policijas patruļdienests regulāri apseko šo atpūtas un sporta objektu, un daudzkārt ir konstatēts, ka netiek lietoti velobraucēju aizsargelementi un aizsargķiveres. Regulārie apsekojumi tomēr devuši manāmus rezultātus — arvien vairāk jauniešu sākuši lietot aizsargķiveres. Kopīgi ar bērnu vecākiem strādāsim, lai stāvoklis arvien uzlabotos.
Oktobrī veikta vecuma pensiju kārtējā indeksācija. Katra pensija, kuras apmērs nepārsniedz 311 eiro, pieaugusi vidēji par četriem eiro. Latvijas Pensionāru federācija ir pārliecināta, ka jau nākamajā gadā indeksācijai ir jābūt lielākai un 2016. gadā jāpiedzīvo citas pārmaiņas, kas kaut nedaudz celtu pensionāru labklājību.
Kapusvētku svinēšana ir kristietības ieviesta tradīcija, un pirmoreiz pavisam oficiāli tie svētīti Vietalvas draudzē, savukārt svecīšu vakari esot padomju laiku tradīcija, kad šķībi vajadzējis raudzīties baznīcas virzienā, tāpēc izdarīts tā, lai bezmaz vai katrā pilsētas un lauku kapsētā tie notiek atsevišķās nedēļas nogalēs — oktobrī, novembrī.
Dzirdot par Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) rosinājumiem atsākt administratīvi teritoriālo reformu, gandrīz vai gribētos nodziedāt populāras dziesmas rindiņu: «...Un sākas viss no gala».
Daudzi, mani satiekot, vaicā, vai, ziemai un lopu ziemošanas periodam nākot, ir kaut nedaudz uzlabojusies situācija piena lopkopībā, kurā jau vairāk nekā gadu ES sankciju pret Krieviju un Krievijas atbildes — pārtikas embargo dēļ lopkopjiem nākas strādāt smagas krīzes apstākļos.
Neilgā laikā veselības ministrs Guntis Belēvičs ir paguvis izdarīt dažas politiskās pašnāvības: aizmirsa deklarēt miljonu; mēģināja savā amatā «sakārtot» dēla pārziņā nodotās aptieku biznesa lietas; gvelza muļķības par savām attiecībām ar ministra biroja vadītāju; piedraudēja liegt valsts apmaksātus veselības aprūpes pakalpojumus katram, kurš ārstējas privātmedicīnas iestādēs utt. Mūsu acu priekšā latvju jaunbagātnieks pārtop visuzskatāmākajā ilustrācijā teicienam «āzis par dārznieku».
Nav ne jausmas, vai atkal tuvojas kāda valstiski nozīmīga cīņa par iekļūšanu labos krēslos, vai kādam(iem) jāceļ kārtējie reitingi, bet pastkastē pēc ilgāka laika iekritis izdevums ar zaļas krāsas akcentu. Kā pierasts — kārtējā pašslavināšanās: redziet, cik mēs labi un kā domājam par tautu, — avīze vai, tā sakot, kārtējā atskaite, ko varētu vien iesniegt attiecīgajiem priekšniekiem un naudas devējiem... bet, ko darīsi, dikti jau gribas padižoties un paspoguļoties cilvēkos.
Nupat Zolitūdes traģēdijas parlamentārās izmeklēšanas komisija publiskojusi galaziņojuma projekta galīgo versiju, to cer apstiprināt 12. oktobrī ar vismaz 7 no 12 komisijas locekļu balsīm.
Nesen nācās uzklausīt pārmetumus, ka savā publikācijā biju uzdrošinājies tiešā tekstā citēt kādas personas teikto par topošo māmiņu, kura, kārtējo mazuli gaidot, smēķē, ar vaicājumu samērā kategoriskā formā, vai es to varu pierādīt, un aizrādījumu: avīzēs par tādām lietām neraksta!
Kamēr uzmanības centrā atradās bēgļi un Sīrija, Latvijas Republikas Saeima klusi un bez trokšņa noraidīja grozījumus likumā «Par tautas nobalsošanu, likumu ierosināšanu un Eiropas pilsoņu iniciatīvu».
Katrs noteikti ir piedzīvojis, ka publiskā vietā garāmejot tev rokā iespiež informatīvu lapelīti. Noteikti šādiem lapiņu dalītājiem esam apmetuši slaiku līkumu, pat nevēloties zināt, ko piedāvā šodien, ar ko jāiepazīstas, kam jāiepatīkas.
Pagājušajā nedēļā Latviju pāršalca ziņa par problēmām kādā Rīgas ģimnāzijā, kur latviešu valodas un literatūras skolotāja saņēma aizrādījumu par mācību darbā lietotu dzejoli ar vairākiem asākiem vārdiem. Tikmēr starptautiska mediju aizsardzības organizācija «Komiteja žurnālistu aizsardzībai» («Committee to Protect Journalists») ziņoja, ka Eiropas Savienībā ir problēmas ar preses brīvību.
Par darba drošības tehnikru visbiežāk aizdomājamies tad, kad jau kaut kas ir noticis. Labi, ja viss vēl beidzies ar minimālu izbīli, minimālu asiņu zudumu un pēc tam atgūstamu veselību, bet gadās arī skarbāk.
Kad kaut kas tiek salaists grīstē, ārišķīga grēku nožēla un sevis šaustīšana nepalīdz tikt galā ar problēmu. Taču šīs izdarības spēj aizkustināt publiku ar mīkstāku sirdi, liekot ļaudīm samierināties, ka viņus apgrūtinošā neizdarība tā arī paliks nelabota. Tieši uz šādu tautas reakciju vakar Saeimā cerēja likumdevēju un ierēdņu algu «iesaldētāji».