Pēcpatiesības varas atzīšanas gads
Atskatoties uz aizvadīto gadu Latvijā un pasaulē, mēs atceramies tā neaptveramo daudzveidību — kā priecīgu un bēdīgu, labu un ļaunu, svarīgu un vēl svarīgāku notikumu mozaīku. It kā būtu pavisam grūti izraudzīties starp tiem kādu, ko man nodēvēt par pašu nozīmīgāko no visiem. Diemžēl tāds ir.
Man gan ļoti gribētos šo godu dāvāt filmai «Melānijas hronika», kas rudenī iznāca uz ekrāniem. Tās režisors Viesturs Kairišs ir apliecinājis — kā to šonedēļ LTV «Tiešajā runā» precīzi formulēja eirodeputāte Sandra Kalniete — Latvijas spēju savu sāpīgo vēsturi beidzot izteikt arī (patiesā) kinomākslā.
Tāpat es labprātāk apjūsmotu maijā atkal atvērto Latvijas Nacionālo mākslas muzeju, kura jaunajā izstāžu zālē tika rīkota grandioza Jaņa Rozentāla jubilejas izstāde. Tā ļāva apmeklētajiem viņa gleznas un zīmējumus aplūkot tik tuvu, cik vien katra zinātkārei vai ziņkārei gribējās, iedziļinoties katrā otas triepienā un ogles švīkā.
Es varētu arī paironizēt par neseno izbīli, ka Latviju pārpludinās patvēruma meklētāji, uzspiežot mums, nabadziņiem, savu klātbūtni, tikumus un priekšstatus. Satraukums pārvērtās sājā, bet audzinošā atziņā, ka mūslaiku apkārtstaiguļiem nemaz neesam tik iekārojama vieta zem saules: pārdesmit cilvēki, kurus te izmitināja atbilstoši ES kvotām, aizlavījās uz lielākām leiputrijām.