Viedokļi

Kā rāda pēdējā laika aktivitātes dažādos līmeņos, valmierieši, pavasarim tuvojoties, satraukušies par iespēju nejauši ar kāju trāpīt kādā netīkamā substancē, kas neīstā vietā un neīstā laikā viņiem ceļā patrāpījusies un kuru, visticamāk, pēc sevis atstājis kāds neuzvedīgs un sava saimnieka nepieskatīts četrkājainis. Tomēr trāpīšana suņa k...ā ir tikai sīkums, salīdzinot ar pāris kubikmetriem cilvēka organisma fizioloģisko pārpalikumu, kas — un tā ir tikai viena porcija no daudzām — Valmierā tiek izsūknēta no privātmāju kanalizācijas bedrēm, nonāk specializētajā transportā un bieži vien pēc tam pazūd nezināmā virzienā.

Šīs nedēļas sākumā Briselē notiekošo Eiropas Savienības (ES) valstu līderu un Turcijas sarunu laikā tika panākta, kā teikts oficiālajos paziņojumos, vienošanās par migrācijas krīzes ierobežošanu, lai gan galīgā lēmuma pieņemšana ir atlikta līdz nākamnedēļ gaidāmajam ES sammitam, kura laikā paredzēts apspriest Turcijas prasību apvienotajai Eiropai detaļas. Šāda vienošanās varētu šķist gluži loģiska, ja vien nebūtu dažu bet, tostarp kautrīgas noklusēšanas, ka prasības patiesībā ir ultimāts.

Naktī uz palodzes bungoja lietutiņš. No rīta palīdzēt ātrāk projām tikt biezākai kupenai bija atnācis slapjš sniegs. Dzimst prieks, ka pavasaris tuvojas neatvairāmi! Taču drīz to slāpē radio ziņa, jo steidz mani nobaidīt, ka marta beigās vēl iespējams liels aukstums.

Pirms kādiem četriem gadiem bijām aizbraukuši uz vienu no Igaunijas mazajām pilsētiņām, kur satikāmies ar vietējās skolas direktoru. Aizrunājāmies arī par dažādu kontrolējošo iestāžu sūtību. Kolēģis pastāstīja, ka Igaunijā valsts finansē skolēnu ēdināšanu līdz devītajai klasei un iepirkumi pārtikai netiek prasīti, jo: vai tad skola pati nesaprot, ar ko savus lauku bērnus ēdināt?

Jau astoto dienu visi kultūras cilvēki Latvijā, dziedātāju valstī, dzīvo nedaudz citā dimensijā. Jo tieši 1. martā apņemšanos līdz Dziesmusvētku 150. gadadienas svētkiem, kas notiks 2023. gadā, rekonstruēt visu Mežaparka Lielās estrādes kompleksu publiski apliecināja gan kultūras ministre Dace Melbārde, gan Rīgas vadošais duets — mērs Nils Ušakovs un vicemērs Andris Ameriks.

Vairākus gadus bijām liecinieki grandioziem Valmieras – Rīgas šosejas rekonstrukcijas darbiem. Nevarējām vien sagaidīt, kad tie beigsies, lai beidzot izbaudītu laidenu gaitu ceļā uz valsts galvaspilsētu. Sagaidījuši nespējām vien nopriecāties par ceļa kvalitāti — likās: nu, ne sliktāk kā Eiropā.

Vakardienas Saeimas balsojumam par to, kurš nākamos piecus gadus uzraudzīs mūsu pilsonisko un cilvēcisko tiesību ievērošanu, nebija nekāda sakara ar abu (spēcīgo) kandidātu personiskajām (augstajām) kvalitātēm. Tāpat bija arī tad, kad Juri Jansonu ievēlēja pirmo reizi. Partijā tā bija iespēja, kā klasiskajā Streiča filmā saka, pamērīties, «kuram garāks».

Trūkst atbalsta audžuģimenēm, bet aizbildņiem un adoptētājiem tas ir pavisam niecīgs, lai neteiktu, ka valsts atbalsta vispār nav.

23. februārī apritēja gads, kopš politiskajās zinātnēs, tieslietās un starptautiskajās attiecības izglītotais un ar darba pieredzi mediju, finanšu vadības, personālvadības, valsts pārvaldes un citās jomās Roberts Putnis tika apstiprināts par Mediju politikas vadītāju Kultūras ministrijas ierēdņu sarakstā. Atceroties viņa vētraino darbošanos sabiedrības par atklātību Delna vadītāja amatā, kad Roberts personīgi uzrunāja reģionālos žurnālistus nesaudzīgi atmaskot vietējo varas pārstāvju interešu konfliktus un administratīvā resursa izmantošanas mēģinājumus, varēja padomāt, ka kusli veģetējošajai Latvijas mediju politikai ar joni tiks iepūsta jauna dzīvība, taču pēc Putņa kunga paziņojuma pērnā gada aprīlī par nenovērtējamo iespēju dzīt pirmo vagu šajā lauciņā un 27. jūlija vizītes Daugavpilī nākamās aktivitātes vajadzēja gaidīt pusgadu — nu, īsts neredzamās frontes kareivis.

Mēdz teikt, ka katrā kārtīgā latvietī iekšā esot pietiekami daudz  laucinieka, savrupā viensētnieka un zinātkārā dabas bērna. Tu mierīgi dzīvo savu urbāno dzīvi un nemaz nezini, kurā brīdī alkas pēc mājas kaut kur tālu laukos ņems virsroku pār visu līdzšinējo. Nu tik ļoti, ka viss pilsētā beidzot būs piegriezies un lēmums par pieradumu un komforta zonas pamešanu liksies pavisam loģisks solis. Kā svaigs gaiss, kā otrā elpa vai jauns es!

Suņa, kaķa mūžs var pārsniegt 15 gadus, un, ja esi lēmis par labu mājas mīlulim, tad rēķinies, ka būs prieki un bēdas. Prieki tamdēļ, ka bieži vien nav uzticīgāku draugu, kuriem, neko diži nedarīdams, cilvēks nostājas Dieva vietā, bet ir arī otra puse: izdevumi, jo dzīvnieks katru dienu grib ēst, vēlams pilnvērtīgu pārtiku, dzīvnieki mēdz slimot, veterinārie pakalpojumi nav tie lētākie, bet atbildīgi saimnieki vēl nodrošina profilaksi: ikgadējās apskates, attārpošanu, vakcināciju un sterilizēšanu. Paskaitiet, cik sanāk! Dzīvniekus mīlam kā ģimenes locekļus, tāpēc viņu blakus būšanu nerēķinām naudā. Tomēr...

Patiesībā mums sen jau ir maksas medicīna, un pašlaik aktuāls kļuvis jautājums par obligāto veselības apdrošināšanu. Man ir šaubas, vai mūsu nodokļi tiek iztērēti lietderīgi. Piekļuve veselības aprūpei joprojām ir būtiska problēma, kam par iemeslu ir mazais valsts finansējums un lielie tiešie maksājumi, kurus iedzīvotāji sedz paši. Tāpat nepietiekams finansējums pagarina pacientu rindas, un neapmierinātās vajadzības pēc veselības aprūpes Latvijā ir vislielākās ES. Lielai daļai iedzīvotāju veselības aprūpe ir nepietiekama, steidzamās izmeklējuma vajadzības netiek apmierinātas. Piekļuve veselības aprūpei pēdējos gados nav uzlabojusies, un liekas, ka līdz šim šo problēmu nav spējis sakārtot neviens veselības ministrs.

Pēdējā laikā aizvien aktuālāka kļūst diskusija par nepieciešamību noteikt ierobežojumus jaunu un vecu nelielu politisko spēku jeb tā dēvēto sīkpartiju darbībai, apgalvojot, ka šādi politiskie spēki, kuri top neilgi pirms vēlēšanām un iebrauc Saeimā ar populistisku saukļu palīdzību, grauj valsts politisko stabilitāti, aizstāv kādas savas vai pat valsts ienaidnieku intereses utt. Tādēļ teiksim nē sīkpartijām, noteiksim aizvien augstākas barjeras biedru skaitam, iekļūšanai Saeimā un virknei citu politisko aktivitāšu.

Uzskatām, ka no padomju laika dzīvesveida arvien vairāk tuvojamies eiropeiskajam. Taču atpaliekam ne tikai materiālā  līmenī, drīzāk daudz lielākā mērā dzīvesveidā. Kaut vai par strādāšanu svētdienās. Eiropas vecajās valstīs svētdienās strādāt nav pieņemts. Tādēļ par to gribu mest lielu akmeni Saeimas deputātu dārziņā. Uzskatu, ka neviens šīs Saeimas deputāts nedrīkst sevi saukt par eiropieti un kristieti, kamēr nav ar likumu aizlieguši arī Latvijā svētdienās  strādāt. Bībelē taču ir teikts, ka tas, kurš strādā svētdienā, uzņemas lielu grēku. Svētdienām ir jābūt baznīcā iešanas,  ģimenes dienām.  Arī par demogrāfiskajām problēmām mums daudz mazāk nāktos dažādus lēmumus pieņemt, ja svētdienas, jau sestdienas pievakares ģimenes  varētu pavadīt kopā.

Sakarā ar likumprojektu «Par tabakas izstrādājumu, augu smēķēšanas produktu, elektronisko smēķēšanas ierīču un elektronisko smēķēšanas ierīču uzpildes tvertņu realizācijas, reklāmas un lietošanas ierobežošanu» Latvijas Ārstu biedrība (LĀB) ieteikusi likumā nosaukt tirgotājus par personām, kas apzināti grauj citu cilvēku veselību, saīsina dzīvi. LĀB prezidents Pēteris Apinis uzskata, ka visi, kas saistīti ar tabakas apriti — ražotāji, pārvadātāji, tirgotāji —, «gatavi bendēt cilvēkus». Ārstu biedrības prezidents iesaka likumprojekta 17. punktā pievienot teikumu: «Mazumtirdzniecības punkta īpašnieks un pārdevējs ir personas, kas ar savu darbību apzināti grauj citu cilvēku veselību, saīsina dzīvi, pakļauj graujošam veselības riskam grūtnieces un bērnus.» Pēteris Apinis ir pārliecināts, ka «mūsu tirgotāji vēlas, lai grūtniecēm, bērniem un jauniem cilvēkiem būtu veselības problēmas un viņi ātri mirtu».

Viņsestdien daudzcietušajā un makten noplicinātajā Latvijas politikas mazdārziņā 365 dibināšanas kongresa delegāti Nacionālās bibliotēkas Ziedoņa zālē (!) vienojās kopīgā dziesmā par godīgu kalpošanu savai valstij — 227 no viņiem nobalsoja par līdz tam esošās tāda paša nosaukuma biedrības pārveidošanu partijā. Par tās nosaukumu Gods kalpot Latvijai — mūsu zemītē fundamentālāks laikam vairs būtu tikai viens: Dievs, svētī Latviju... Biedrības – mātes izkārtne tagad paliek vairs ne tik koša, taču tāpat ar spēka vārdiem — Gods kalpot dzimtenei. Tā — atbilde Uzņēmumu reģistra norādei, ka biedrība nevar pārtapt par tāda paša nosaukuma partiju. Toties jaunās partijas priekšsēdis alias Rīgas satiksmes valdes loceklis Andrejs Požarnovs uzšķaudījis aizsardzības ministra Raimonda Bergmaņa aicinājumam nesaistīt politiskā spēka nosaukumu ar Latvijas karavīriem svētu devīzi.

Izrādās, Juta Strīķe beidzot «pamodās», atklājot, ka politiskais režīms Latvijā ir būtiski mainījies. Protams, ne viņai par labu. Tāpēc demonstratīvi mazrunīgā korupcijas apkarotāja (publikai jāsaprot, ka viņai «darbi runā paši par sevi») sāka vaimanāt par šausmu lietām KNAB darbinieku rindās.

Ja ticētu un spētu, ja Dievs stāvētu klāt, tad iedegtu svecīti par Putina kunga ilgu dzīvošanu un valdīšanu. Krievijai nepieciešams cars, un Putins tāds noteikti ir. Pēc trīs partijas veterānu agonijas astoņdesmitajos gados, Gorbačova uznāciena, Jeļcina orķestra diriģēšanas un dejām Berlīnē pazemotā Krievija ir saņēmusi veci ar mugurkaulu. Ivana Bargā stilā Putins stingri tur grožus rokās. Citādi nemaz nevar, jo centrbēdzes spēki to vien gaida, lai vilktu deķīti uz savu pusi. Krievija nevar atļauties vēl vienu zaudētu Čečenijas karu, čekistu apvērsumu vai korumpētu politiķu cīņu par varu.

Gribam to vai negribam, bet mūsu ikdienas dzīvi un domāšanu vistiešākajā nozīmē ietekmē visur savu roku pielikušās sabiedriskās attiecības. Tev būs ēst to, tev būs zināt to, tev būs darīt tā, tev būs mazāk domāt utt.. Virziens kurā mūs virza, ir acīmredzams — pakļautība.

Pagājušajā nedēļā Eiropas Savienības (ES) dalībvalstu vadītāju sammitā Briselē tika panākta vēsturiska vienošanās ar mērķi novērst Lielbritānijas aiziešanu no savienības. Britiem, kuriem vēl kopš Dzelzs lēdijas Mārgaretas Tečeres laikiem tāpat ir virkne privilēģiju ES, bija tā apnikuši Briseles centieni ietekmēt un regulēt viņu iekšpolitiku, ka pārējai Eiropai tika izvirzīts būtībā ultimāts — vai nu būtiskas reformas, vai arī mēs aizejam.