Viedokļi

Tuvojošās brīvdienas ir savā ziņā interesantas ar to, ka oficiāli noteiktās Lieldienas un kalendārā Lielā diena jeb pavasara saulgrieži ierasti atšķiras par vairāk nekā divām nedēļām. 

Kārtējais marts atkal aizjoņojis ātri kā solītais ātrgaitas vilciens pa Rail Baltica vienu sliedi (pārējās trīs no projektētajām četrām gadu gaitā mūsu valstij iedalītajā būvniecības trasē pārceļojušas projekta paš­māju vadītāju un pusvadītāju kabatās, transformējoties konvertējamā valūtā) cauri Latvijai, nevienā pieturā starp Igauniju un Lietuvu tā arī nepieturot. 

Ir dzīvē situācijas, kad smieties nu nekādi nav iespējams, taču, kad asaras apžūst un sirdij uzplēstajām rētām Laiks uzlicis savu mierinošo plaukstu, cilvēks atkal dažreiz pieķer sevi smejamies par jokiem, un humors viņu dziedina.

No vienas puses Latvijā arvien viss pa vecam. Droni joprojām netraucēti lido pāri Latvijas robežai un zemē gāžas tikai paši bez mūsu atbildīgo dienestu palīdzības.

Vēl pavisam nedaudz, un beidzot klāt Pūpolsvētdiena – mīļa «iesildīšanās» lielajiem pavasara svētkiem. Pēc diviem mēnešiem – pa ilgiem laikiem beidzot! – pavisam īstas ziemas tie šķiet pat mūsu godam nopelnīti. 

Reizēm redzu lielveikalos ar ļoti lielu atlaidi pārdodam brāķētās mantas.

Publiskajā telpā nu jau kādu laiku nebeidz virmot kaismīgas diskusijas par Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) ieceri uzticēt latviešu valodas mācīšanu pieaugušajiem tikai vienai institūcijai – Latviešu valodas aģentūrai.

Tēvi Sibīrijā un mātes Sibīrijā, un Sibīrijā dzimušie – jā, tieši tādu latviešiem okupācijas režīms lēma dzīvošanu.

Iespējams, pats spēcīgākais no viņnedēļ Latvijā sabiedriskajā apritē nonākušajiem augstu mūsu valsts amatpersonu citātiem ir tas, ko, vērtējot Krievijas iespējamo iebrukumu kādā no Eiropas valstīm, piemēram, Latvijā, britu laikrakstam The Telegraph paudis Valsts drošības dienesta vadītājs Normunds Mežviets.

Pamazām vien partijas sākušas atklāt savus plānus (un iedomas) XV Saeimas vēlēšanām. Rodas iespaids, ka tās visas patlaban jūtas ļoti komfortabli un raugās uz 3. oktobri caur rožainām cerību brillēm.

Aprīļa beigās, kā ierasts, norisināsies Lielā Talka, un tā, manuprāt, jau ir kļuvusi par sabiedrisku notikumu, kas savā ziņā atspoguļo sabiedrības attieksmi pret vidi, kopienu un arī valsti.

Šoreiz necentīšos ieteikt kādam obligāti izlasāmu grāmatu, noteikti neesmu šajā jomā eksperts, gan jau lasītājam šajā ziņā būs kādi citi, vērtīgāki informācijas avoti. 

Karadarbības Tuvajos Austrumos izraisītā enerģētikas krīze strauji pieņem globālus mērogus, un pat lielākajiem optimistiem jau ir kļuvis skaidrs – jo ilgāk turpināsies karadarbība, jo ievērojamāka būs tās ietekme kā uz globālo, tā dažādu valstu nacionālo ekonomiku.

Šis stāsts būs par koferi, kuram saistībā ar Latviju ir aktuālas abas virsrakstā pieminētās darbības. Savā ziņā šis koferis ir pat ar spārniem, lidojošs, jo tā ir mūsu valsts nacionālā aviosabiedrība airBaltic.

Reiz Vidzemes slimnīcas Bērnu slimību nodaļā dzirdēju medmāsiņas viedokli: «Es tikai šajā nodaļā vēlējos strādāt, jo ar bērniem ir daudz labu emociju!» 

Visos laikos kāds politiķis iemanās sarīkot pretīgu skandālu un pat nokļūt aiz restēm. Nekā jauna. Taču galvaspilsētas domnieka Rūdolfa Brēmaņa uzvedība uzrāda «evolūciju».

Karadarbībai pārņemot Tuvos Austrumus, no šī reģiona steigšus nācās evakuēt arī vairākus simtus Latvijas pilsoņu, kam no valsts budžeta tika piešķirti 752 tūkstoši eiro.

Esat sastapuši skatienu, kas apbur? Vai varbūt tādu, kas met zibeņus?

Ir labi, ka mūsu valstī par ekonomikas lietām domājošie kungi un kundzes, kuri par to saņem algas no mūsu pašu nomaksātajiem nodokļiem, ar saviem ikdienas darbiņiem mēģina Latviju pēc iespējas vairāk izvilkt saulītē no tā visai dziļā pagraba, kurā tā pamazītēm esam ieslīdējuši. 

Beidzot varam pat faktuāli pierādīt, ka sportu un kultūru no politikas atdalīt nav sanācis.