Pētījumu aģentūras SKDS svaigi publiskotā sabiedriskās domas aptauja ir kā auksta ūdens šalts valdības partijām. Un arī tai Latvijas pilsonības daļai, kas vēlas stabilitāti un evolūciju valsts attīstībā, nevis turpināt pārciest vienu destruktīvu «revolūciju» pēc otras. Vēlēšanas tiešām solās būt «interesantas». Drīzāk gan nervozas.
Iespējams, ka viss ir pareizi un cilvēkam, kurš maksā nodokļus, ik mēnesi savā naudas maciņā neto ieliekot vismaz par ceturtdaļu mazāk nekā tie, kuri atalgojumu saņem aploksnēs, tagad pienākas pilnāks medicīnas pakalpojumu grozs, kuru nodrošina valsts. Un tiem, kuri tad solidāri šos nodokļus nemaksā, ar laiku kādi 20 eiro mēnesī būtu jāsamaksā par savas veselības apdrošināšanu. Varbūt naudas veselības aprūpes sistēmā kļūtu vairāk, varbūt kvotas lielākas, rindas mazākas.
Kārlim Augustam Vilhelmam Ulmanim 4. septembrī apritēja 141. dzimšanas diena. Ja Latvijas vēsture būtu citāda, varbūt šī diena būtu valsts svētki. Neviens nevar noliegt to, ka Kārlis Ulmanis bija spilgta personība, izcils politiķis. Viņš bija viens no Latvijas valsts izveidotājiem, pirmais Latvijas Pagaidu valdības vadītājs. Astoņas reizes bijis Ministru prezidents. Vienīgais, kura sakarā lietojam apzīmējumu «Ulmaņa laiki».
Nesen nācās iegriezties Valmieras veselības centrā jeb Bastionā. Kādu laiku nebiju bijis šajā iestādē, vēl jo vairāk uz rentgenu pirmajā stāvā pie garderobes.
Tepat netālu esošā Latvijas ziemeļu kaimiņvalsts Igaunija bieži un labprāt mēdz sevi pieskaitīt pie ziemeļvalstīm. Arī Latvijā šāda tendence ir gana izplatīta, un bieži nākas dzirdēt, ka vispār jau mēs neesam nekāda Austrumeiropa, bet gan piederam pie Ziemeļeiropas. Vienīgi vēsturiski ir tā sagadījies, ka esam nonākuši ne gluži tur, kur mums vajadzētu būt.
Dzīvē mēdz būt situācijas, kad paviesoties atbraucis kāds mīļš ciemiņš, kam mājās gatavots ēdiens diez ko negaršo, toties nav nekādu iebildumu pret picu vai frī kartupeļiem. Šādos gadījumos parasti tiek uzmeklētas sabiedriskās ēdināšanas iestādes, kurās tādas mantas netrūkst.
Pēc piecām nedēļām vēlēšanu teātris būs izspēlēts, atliks vien sadalīt galvenās lomas nākamajiem četriem gadiem. Atmaskojumu vētras būs rimušas, un reti kuram no ievēlētajiem joprojām nebūs vienalga, kā turpināsies elektroenerģijas obligātā iepirkuma komponentes jeb OIK sāga, maksātnespējas administratoru (ja vien kādu no viņiem atkal — ptu, ptu, ptu — nenošaus) patvaļas ierobežošana, kā arī to, kas notiks ar čekas maisu saturu vai cik likumīga bijusi deputāta Askolda Kļaviņa vizināšanās uz valsts rēķina un ko par to Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja vadītājs Jēkabs Straume teicis premjeram Mārim Kučinskim.
Ik reizi, kad Saeimā sākas diskusijas par to, vai kalendārā iekļaut vēl kādu dienu, kuru iezīmēt sarkanā krāsā, vai vienkārši kādu īpašu iemeslu dēļ izsludināt valstī brīvdienu, sākas diskusijas, cik lielus zaudējumus šī brīvlaišana nesīs ekonomikai. Vai, cik un vai tiešām dubultā maksās darba devējs tiem, kas šajās izsludinātajās brīvdienās strādās.
Ziņa par pasaulē plaši izplestā zviedru mēbeļveikalu tīkla ienākšanu Latvijā izraisīja plašu emociju gammu – no IKEA preču cienītāju gluži loģiskās sajūsmas līdz pat sapīkumam un neērtības sajūtai dažādu mediju klāstītos un apkopotos viedokļos. Netīkami vērot, ka tikai tādā veidā – ar starptautiskās tirdzniecības brendu klātbūtni mūsmājās – daļā sabiedrības spēcinās ticība, ka Latvija kļūst par «lielāku», «īstāku», «pareizāku» Rietumu pasaules sastāvdaļu.
Ar šādu devīzi šovasar www.manabalss.lv ir sākta tautas parakstu vākšana par azartspēļu zāļu aizliegšanu visā Latvijas teritorijā, izņemot luksus klases viesnīcas.
Cilvēks ir interesanta būtne. Viņš zina, ka ir likumi un noteikumi, kuri jāievēro. Tāpat zina, ka likumu un noteikumu nezināšana neatbrīvo no soda. Bet tāpat viņš šos paša drošībai veidotos noteikumus un likumus brīžiem apzināti, retāk neapzināti pārkāpj.
Latvijas sportistu, treneru un sporta organizāciju atklātā vēstule valdības un politisko partiju pārstāvjiem
Saeimas vēlēšanu priekšvakarā, redzot jaunākos politisko partiju reitingus, kārtējo reizi nav iespējams izvairīties no izbrīna par to, cik ievērojama daļa Latvijas vēlētāju turpina atbalstīt atklāti populistiskus un marginālus politiskos spēkus.
Nu jau visiem skaidrs, ka gados vecākie ļaudis vairākumā ir apzinīgākā sabiedrības daļa visās jomās — kārtīgākie un savlaicīgākie komunālo pakalpojumu un īres maksājumu kārtotāji, cenšas izpildīt visu, ko kādam solījuši (ja vien neaizmirst), ja redz, ka uz ielas, soliņa vai zālienā kāds saguris guļ, noteikti šīm cilvēkam pieies klāt, lai uzzinātu, vai viņam nav slikti ar veselību un varbūt nepieciešama palīdzība, ar lielu atbildību mājās pārkravā senās fotogrāfijas (tas noteikti aizņem daudz laika, jo jāatvēl arī uzvējojušajām atmiņām) un visus iespējamos dokumentus, lai tie stāvētu pa rokai, ja senioram bēdīgā brīdī kādam citam tie būtu jāatrod.
Aizvadītajā nedēļā aiz skandalēšanas par informācijas noplūdi no KNAB vai kādas amatpersonas Saeimas kriminālvajāšanai izdotā deputāta Askolada Kļaviņā (ZZS) lietā sabiedrības uzmanību maz piesaistīja divi, pat daudz nozīmīgāki vēstījumi naudas lietās. Viens negaidīti labs, otrs — slikts.
Tuvojas vēlēšanas, un palielinās interese par notikumiem politiskajā manēžā. Iedzīvotāju viedokļi ir krasi atšķirīgi, kādam šis process ir vienaldzīgs, zaudēta cerība, ka kaut ko ir iespējams mainīt, bet ir arī gluži pretēja nostāja – aktīvi iesaistās un dalās ar saturu.
Pieredzējušos politikas interesentos tā dēvētā Saeimas vēlēšanu kampaņa, ko patlaban piedzīvojam, sava neslēptā remdenuma un šļauganuma dēļ rada arvien vairāk izbrīna, apmulsuma un pat klusa riebuma. Knaps mēnesis vairs palicis līdz balsojumam, kas izlems turpmāko Latvijas likteni, bet partijas uzvedas tik rāmi, it kā visi mandāti tām jau sen būtu sadalīti.
Līdzdalības platforma ManaBalss.lv nākusi klajā ar jaunu iniciatīvu — panākt azartspēļu zāļu aizliegšanu visā Latvijas teritorijā.
Pirms 27 gadiem – 1991. gada 19. augustā Padomju Savienībā notika valsts apvērsuma mēģinājums. Televīzijā skanēja simfoniskā mūzika, kas tālaika cilvēkiem saistījās ar kārtējā partijas līdera aiziešanu aizsaulē. Ziņās rādīja armijas kolonnas, kas ieiet Maskavā, nedaudz vēlāk tika paziņots, ka tā laika Padomju Savienības Komunistiskās partijas ģenerālsekretārs M. Gorbačovs ir smagi slims un nespēj vadīt valsti. Viņa slimības laikā valsti pārvaldīšot Valsts ārkārtējā stāvokļa komiteja. Tālaika cilvēks bija gatavs noticēt Gorbačova slimībai, bet tas, ka tāpēc galvaspilsētā jāieved karaspēks, bija par traku pat oficiālās informācijas piekritējiem.
Es nebrīnīšos, ja pašlaik kādā mājā vai lauku sētā mazs pirmsskolas vecuma bērns pārbīlī saviem vecākiem tieši tā vaicās: «Vai sācies karš?» Piekrītu, ka medijos un sociālajos tīklos ir pietiekami daudz informācijas par bruņoto spēku mācībām «Namejs 2018», kuras no 20. augusta līdz 2. septembrim notiek ne tikai militārajos poligonos, bet arī vairākās Latvijas pilsētās, tostarp Valmierā, pagastu centros, pašvaldību teritorijās un pat saskaņotajos privātīpašumos. Mācībām plānots tāds vēriens un tik kupls dalībnieku (apmēram 10 000!) skaits, ka šo pasākumu pat ir nodēvējuši par bruņoto spēku «Dziesmu un deju svētkiem». Mērķis cēls un vajadzīgs, jo «Namejs» nu pārbaudīs mūsu valsts bruņoto spēku gatavību, fizisko un tehnisko spēju aizstāvēt Latviju un tās iedzīvotājus no visa veida (arī modernākajiem!) apdraudējumiem.