Viedokļi

Eh, cik var malt par politiku... Tāpat tajā līdz augusta vidum nekas prātīgs (pat vispār nekas) īsti nenotiks. Pamēģināšu pastāstīt jums kaut ko sadzīviskāku, bet varbūt pamācošu, pārdomas rosinošu. Varbūt ne...

Nupat Liesmā rakstīju par Valmieras 740 gadu jubilejas gājienu, kura vērotājs pats biju faktiski no pirmās līdz pēdējai minūtei, tāpēc ar tīru sirdsapziņu varu komentēt visu, kas un kā notika man pārredzamajā gājiena zonā – uz abām pusēm no Narvesen kioska.

Kad par nākamo Latvijas Valsts prezidentu tika ievēlēts nu jau bijušais ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs, valdīja vispārēja pārliecība, ka gaidāmas ievērojamas pārmaiņas valdošās koalīcijas sastāvā.

Lieldienu laikā Valmieras muzejā bija skatāma mākslinieka un ilggadējā Rundāles pils saimnieka Imanta Lancmaņa darbu izstāde, un, satiekot dzīvesgudro vīru, vilšus vai nevilšus gribējās Rundāles pili salīdzināt ar Versaļu – senas pilis, lieli dārzi...

Kad no dziesmotā lielpasākuma Rīgā svētku sajūta atgriezusies novados ar pilsētu pastāvēšanas gadskaitļu, rožu, riteņbraukšanas, ielu muzikantu vai citu skanīgu cildinājumu, neceļas roka kaut pusē zilbes rakstīt, ka šī vasara nav skaista.

Vasarās Latvija pārvēršas par svētku zemi.

Jaunais Valsts prezidents ir tik atšķirīgs no rāmā ārlietu ministra, ka šķiet pat gluži vai cita persona.

Valmiera ir skaista un saposta pilsēta, par to ikviens atkal var pārliecināties pats savām acīm.

Kā liecina valsts iestāžu publiskotie statistikas dati, bezdarba līmenis Latvijā ir noslīdējis zem 6%.

"Meit, nav nekāds negods, ja viens apģērba gabals jāvalkā vairākus gadus no vietas. Viena kleita, viens mētelis, blūze, jo galvenais, lai viss tīrs un kārtīgs," tā sacīja vecmammas.

Šī vasara ir karsta. Reizē ar reālu svelmi lielā Eiropas daļā starptautiski to karstu dara karš Ukrainā, kur ukraiņi, pateicoties NATO tehnikas un munīcijas piegādei, varonīgi un mērķtiecīgi atpakaļ uz Krieviju dzen agresorus.

Mana darba vieta nu jau 35 gadus Valmierā ir Andreja Upīša ielā 7, kur laikraksta Liesma redakcija.

Reizēm patiesība runā ne tikai ar bērna, bet pat ar augstskolas mācībspēka muti – tai negribot nosakot Latvijas šā brīža politiskās (ne)kultūras diagnozi.

Sēžot jūrmalā uz gara koka soliņa, starp mani un jūru krietns smilšu klājiens.

Dziesmu un deju svētku svinēšanas, kā arī starptautiskās politikas kaislību dēļ bez pārmērīgas ievērības ir palicis fakts, ka dzīve, sākot ar šā gada 1. jūliju, atkal ir kļuvusi nedaudz dārgāka.

«Pēc neaizmirstamas un maģiskas nedēļas Dziesmu un deju svētkos Latvijā esmu gatava doties mājās...» – šādi vai līdzīgi mani paziņas raksta savās sociālās saziņas vietnēs, visbiežāk pievienojot foto no Rīgas lidostas.

Šodien atkal darba diena. Pēc «vienas no Latvijas skaistākajām nedēļām pēdējos piecos gados», kā to svētdien, tiekoties ar Dziesmu un deju svētku virsdiriģentiem, virsvadītājiem, kolektīvu vadītājiem, vērtēja jaunais Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs.

Šonedēļ daudzās augstskolās sākas uzņemšana, tāpēc, šķiet, pašlaik daudzi jaunieši domā un apdomā to, kur un ko studēt.

Viļņošanās («ķiršošanās»?) Rīgas domē, par ko trešdien jau tepat izteicās kolēģis Andis, sākotnēji šķita tagadējās – nepieteiktās, bet reālās – valdības krīzes truls atdarinājums jeb «kopīpeists». Tagad tā ir paraugs, kā sakārtot attiecības arī Ministru kabinetā.

Valmiera, faktiski pat viss Valmieras novads ir tā vieta Latvijā, kurai jau ir valsts mērogā vērā ņemams ekonomiskais potenciāls, taču mēs visi kopā šeit varētu iespēt vēl vairāk.