Valmierietis

Par saviem mūža gara darbiem Valmierietim stāsta ainavu gleznotājs OSKARS VĪKSNA.

Cilvēkiem ar vājākiem nerviem varbūt šo publikāciju labāk nelasīt, taču, pieļaujot, ka Valmieras pievārtē jaunuzbūvētajā apbedīšanas namā, īpaši krematorijā, notiekošais daudzus interesē, «Liesma» par šo alternatīvo pakalpojumu centās uzzināt ko vairāk.

Apbedīšanas namā mūs sagaidīja un visu pamatīgi izrādīja SIA «Apbedīšanas nams — krematorija» pilnvarotais pārstāvis EDGARS TIMPA.

ZANDAS AMOLIŅAS ikdiena ir saistīta ar prieku palīdzēt cilvēkiem. Valmierā un Rūjienā jaunā, sportiskā sieviete nodarbojas ar fizioterapeitisko ārstēšanu – rehabilitāciju, vada nodarbības ārstnieciskajā vingrošanā un gūst gandarījumu, redzot, kā atkāpjas kāda vecuma kaite vai atlabst pārpūlēts gargabalu skrējēja muskulis. Bet viņas, vaidavietes,  sākumā bijusi Valmiera.

Ik gadus mazākā vai kuplākā draugu un tuvinieku lokā cildinām vasaras saulgriežus, kopā aizvadot visgarāko dienu un īsāko nakti. Gadskārtu svētkos nozīmīga loma pagāniskajām tradīcijām, īpašajiem rituāliem un citām maģiskām izdarībām, Līgo dziesmām un alum! Neiztikt, protams, arī bez Jāņu dienas rītā lasītām rudzupuķēm, pašu pītiem zāļu vainagiem, dzelteniem siera rituļiem, sātīgām ogu maizēm un speķa pīrāgiem. Valmierieša lasītāju vecākā paaudze vēl atcerēsies tos absurdos laikus, kad padomju vara Jāņus oficiāli aizliedza, tiesa gan, vēlāk atkal popularizējot kā latviešu tautas folkloras mantojumu...

Pēdējā desmitgadē valmieriešiem — i parastajiem mirstīgajiem, i uzņēmējiem — lielākās problēmas transporta jomā saistījās ar pārvietošanās grūtībām pilsētas iekšienē, bet šobrīd Valmiera ir aizrakta no ārpuses! Miķelim šķiet, ka vienīgie brīvie virzieni, lai izbrauktu no pilsētas un iebrauktu iekšienē, vēl palikuši uz Cēsīm, Mazsalacu un Rūjienu, pārējie stratēģiskie vektori ir, maigi sakot, ievērojami apgrūtināti. Un tā būs, mazākais, visu vasaru...

Kādā no Valmieras kafejnīcām, kura nu viesus apkalpo  arī ārpusē, uzraksts: «Uz terases lūdzu zvirbuļus nebarot! Jau laikus pateicamies par sapratni. Administrācija».

No 27. jūnija līdz 2. jūlijam norisināsies Valmieras akvarelistu un grafiķu plenērs. Plenēru organizē Valmieras Kultūras un mākslas fonds, atbalsta pilsētas dome, Tehauto, Artifex Plus un Valmiermuižas alus.

Sprāgst pumpuri, ievas reibina un putnu treļļi pieņemas spēkā. Maijs. Mēnesis, kad zied maijpuķītes, maijrozītes un spārnus pleš maijvaboļu gaisa desants.

EGONS TĀLIVALDIS ZIEDIŅŠ. Valmierā dzimis, Valmieras Goda pilsonis,. atcerē pie Valmieras Valsts ģimnāzijas, kuru absolvējis, kurā ilgus gadus bijs vācu un angļu valodas skolotājs.  Šodien, 18. maijā, viņam, bijušajam leģionāram, 90 gadu jubileja. Jāņa Līgata foto

Valmiera – Ziemeļvidzemes galvaspilsēta, vēsturiski viena no senākajām Latvijas pilsētām, bet šodien manas otrās mājas. Šī pilsēta par manām mājām kļuva 2015. gada septembrī, kad uzsāku studijas Vidzemes Augstskolā.

Lai atjaunotu Vienības laukumu Valmierā un izveidotu to par mūsdienīgu valstiskās identitātes, Latvijas patriotisma un latviskās pašapziņas veicināšanas vietu, tiek plānota laukuma pārbūve. Līdz oktobra beigām notiks būvprojekta izstrāde. To veic Vienības laukuma meta izstrādāji SIA «Didzis Jaunzems Arhitektūra», SIA «AVR» un SIA «Substance», apvienojoties komandītsabiedrībā «Vienības laukums».

LĪGA IVĀNE, koncertmeistare vairākos koros un Valmieras Mūzikas skolā, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas absolvente. Bet pirms tam bija gan Cēsu Mūzikas vidusskola, gan Valmieras 4. vidusskola, tagadējā Valmieras Pārgaujas ģimnāzija, kam šogad būs koša gadskārta.

Šī gada sākumā, sanākot kopā Valmieras Pārgaujas ģimnāzijas absolventiem, tika dibināts Valmieras Pārgaujas ģimnāzijas absolventu klubs. Nodibinājuma mērķis ir sekmē un atbalstīt skolas notikumus, skolēnus un skolotājus. Fonda dibinātāji ir Irita Kiršblūma, Karlīne Cercina, Dzintars Krauklis, Lauris Klagišs un Edgars Atlācis.

Aizvadītajā 2015. gada maijā Valmieras ģimnāzija svinīgi atzīmēja 95. gadskārtu. Atverot brošūru par skolas vēsturi, manu uzmanību saistīja viens no direktoru uzvārdiem — Jānis Jansons. Spilgta personība. Latvijas brīvības cīnītājs, sabiedriskais darbinieks, pirmais Valmieras Valsts vidusskolas direktors. Dzimis Vaidavas pagasta Podzēnu Druļos 1890.23.III zemnieku ģimenē, Rubenes luterāņu latviešu draudzes reģistrā iegrāmatots kā Pētera un Annas, dzimušas Šneideres, no Vīgubēniem, pirmdzimtais. Bērnu pulciņš vēl sakuplos ar meitām Marri un Amāliju, dēlēnu Pēteri. 

Miķelim jāatzīst, ka Valmierā paliek arvien mazāk un mazāk dažādu vietu un lietu, kuras aprakstīt un parādīt vizuāli prasītos, kā mēdz teikt, no kritiskām pozīcijām. Tā pamazām, reizēm vispirms domājot un pēc tam radot, bet dažkārt arī otrādi (kam negadās!), taču viss Vidzemes galvaspilsētas centrālajā daļā notiek: i publiskie čurūži, i miskastes savās stratēģiskajās vietās, i bruģēto kājceliņu, i jauno LED gaismas laternu arvien vairāk, i vēl viena pašapkalpošanās auto mazgātava top, i kāda savāda paskata ēka blakus Kocēnu kapiem, kam būšot ekskluzīva funkcija... Būs labi!

Šogad Muzeju nakts tēma ir DURVIS.

Nevienam priekšmetam nepiemīt vērtība pati par sevi. Tā jēga atklājas kā funkcija vai darbība, kas kalpo noteiktām norisēm, kādai ESMEI.

Saproti laika garu un izmanto iespējas! — ar tādu aicinošu moto nesen sevi pieteica Valmieras integrētās bibliotēkas komanda divos starptautiskos projektos. Uzstādījumi bija gana ambiciozi. Pirmajā («Future Literacy Net»), kas pērn noslēdzās, — veicināt sadarbību un līdzdalību kopienā, tuvināt nevalstiskās organizācijas un publiskās bibliotēkas, izveidot starptautisko sadarbības tīklu;  otrajā («CreaDream Forum in Library») paaugstināt vietējās sabiedrības kompetenču līmeni un  veicināt laikmetīgās kultūras izpratni sabiedrībā. Par pēdējo viena no projekta dalībniecēm — zonālā arhīva vecākā eksperte Māra Stabrovska — sajūsmināta saka: tā bija brīnišķīga iespēja mums visiem, un esmu laimīga, ka piedalījos! Līdzīgas atsauksmes dzirdēju vairākkārt.

Dzimusi un augusi Valmierā – tā par sevi saka INETA BŪDA. Viņa strādājusi un mācījusies arī Rīgā, vairāk nekā gadu pavadījusi Vācijā. Ineta ir atgriezusies Valmierā, Ekonomikas un kultūras augstskolā apgūst interjera dizainu, raksta projektus, bet brīvajā laikā dzied jauniešu korī «Skan».

Skola ir gaišuma, labestības, sapratnes, jaunības un rītdienas pilna māja — bērzu vai ozolu alejas galā, ezera vai upes malā, kalnā, pilsētas centrā vai lauku pagasta nomalē. Šodien skolu grūti iedomāties bez jaunām darba formām, jauniem meklējumiem. Mūsdienās blakus grāmatām, krītam un tāfelei mierīgi dzīvo dators un internets.

Mans Skolas laiks 23 gadu garumā (1986-2009) ir piepildīts ar pašaizliedzīgu darbu, atmiņām par cilvēkiem, notikumiem un telpu – Skolu – neparastu, interesantu un tolaik konkurētspējīgu, arī sabiedrībai nepieciešamu, un diemžēl arī dažam labam citādi vērtējamu...