INDRIĶIS ANDRIS BIRZNIEKS ir Valmieras Valsts ģimnāzijas (VVĢ) absolvents un šobrīd mācās Latvijas Universitātes trešajā kursā programmas Dabaszinātņu un informāciju tehnoloģiju skolotājs apakšprogrammā Ķīmijas un bioloģijas skolotājs. Jau pašlaik viņš ir skolotājs četrās mācību iestādēs: VVĢ, Zaļajā skolā un divās skolās Rīgā.
Pērn aprīlī jau rakstīju par leģendāro Gustava V braucienu 1929. gadā, šoreiz — par mūsu tuvāko kaimiņu igauņu viesošanos. Jiri Jāksons izkāpa Valmieras stacijā. Četrus gadus vēlāk šis cieņas apliecinājums no Zviedrijas karaļa puses valmieriešiem diemžēl aizgāja secen... Ar laiku šo svarīgo personu un viņu svītu sagaidīšana folklorizējās, fantāzijai mijoties ar patiesību, un, kā jau vienmēr, ir izvēle: ticēt vai ne.
Vairāk nekā piecdesmit gadus anesteziologa reanimatologa darbam Valmierā ir atdevusi ārste ILGA ASTRĪDA MEŽALE. Ar viņu runājot, atkal atgriežamies pie galvenā ārsta Ulda Lauča personības.
Laukumā kādu laiku viņam tagad nāksies doties ar sejas masku. Jā, tā reizēm gadās arī basketbolā, un šajā spēlē viņš, šīs Pafbet Latvijas – Igaunijas līgas labākais piespēlētājs un piektais rezultatīvākais vīrs, ir jau no bērnības. Esiet pazīstami – Valmiera Glass/Vidzemes Augstskola komandas kapteinis un līderis EDMUNDS ELKSNIS.
Tā aizritēja seši Valmieras 1. pamatskolā pavadītie gadi, un tie precīzi sakrita ar Kārļa Ulmaņa valdīšanas laiku no 1934. līdz 1940. gadam. Mēs uzaugām autoritārā valstī, kurā visu noteica prezidents. Tomēr tā nebija nežēlīga diktatūra, kādas mums bija jāpiedzīvo vēlāk. Kaut arī Ulmanim bija jāceļ goda vārti, jākaisa puķītes viņa ceļā un jādzied Sveiks, tautas vadon’, sveiks, saulainais maijs,/Tu tautisko ilgu piepildītājs..., valstī valdīja kārtība, tika ļoti daudz padarīts, labklājības ziņā mēs neatpalikām no pārējām Eiropas valstīm un vairākas pat pārspējām.
VIŅI JOPROJĀM IR SKAISTS PĀRIS — Elmārs un viņa Marija. Tādēļ, ka staro. Neesot bijis laika novecot, apnikt arī ne. Jo pāri visam viņiem vienmēr bijis sports — no pavisam agras jaunības līdz pat šim laikam. Tiesa, izpausmes veidi tagad citādi, jo laika upē ūdeņi ir gana plūduši.
Kādā Jāņparka mājā goda vietā blakus mazbērnu bildēm liels foto: svētdienīgi saposušies, smaidoši cilvēki, ziedu klēpji un jubilāre viducī. Valmieras muzejnieki šomēnes tā godināja vēsturnieci MATILDU KRAVALI, kuras pārziņā un aprūpē ilgus gadus bijušas mūsu muzeja bagātības. Iespaidīgi — apaļus 30 gadus.
ROBERTS BLEIKŠS ir Valmieras Valsts ģimnāzijas 9. klases skolnieks, kurš Latvijas televīzijas raidījuma «Gudrs, vēl gudrāks» finālā ieguva 2.vietu. Viņa ikdiena paiet starp Valmieru un Smilteni, kur puisis dzīvo un trenējas futbolā.
Pediatres Jutas Karpovas tēvs pagājušā gadsimta sākumā vedis akmeņus Georga Apiņa laikā celtās slimnīcas būvei; vecākajos valmieriešos vēl saglabājusies leģenda par to, kā ēku Bastiona ielā no uzspridzināšanas kara beigās esot paglābusi kāda medmāsa. Kad 70. gados cēla jauno, tagadējo Vidzemes slimnīcu, arī radās stāsti. Kopš pašiem pirmsākumiem tā valmieriešiem (un ne tikai) ir viena no visnozīmīgākajām sabiedriskajām celtnēm.
LARISA PALKAVNIECE ir pedagoģe, Valmieras Mūzikas skolā strādājusi par klavierspēles pasniedzēju un direktora vietnieci mācību darbā no 1973. gada.
JURIS PALKAVNIEKS 50 gadus strādājis autoceļu būvniecības un uzturēšanas nozarē vadošā darbā vairākos uzņēmumos, Valmierā no 1971. gada.
Ingrīdas un Helmuta vecāki.
RIČARDS ŠTIBE ir Valmieras Pārgaujas Valsts ģimnāzijas 12. klases skolnieks. Viņš «Valmieras Jauniešu balvā 2019» tika apbalvots kā Gada jaunietis par iniciatīvu un nesavtīgo darbu skolā un dažādās jauniešu organizācijās Valmierā.
Ar ministra gādību
Stāstījumu par pirmskara Valmieras nozīmīgākajām būvēm pabeigšu ar skaistāko un iespaidīgāko no tām – tagadējo Vidzemes Apgabaltiesas ēku, agrāko tiesu namu, kuru svinīgi atklāja tieši pirms astoņdesmit gadiem, 1938. gada 1. novembrī.
Netiekam galā ar to, kas piedzīvots un izaug no mūsu tautas traģiskās pagātnes — tā pēc trim spraigām stundām, ko piepildīja vēsturnieku uzstāšanās, diskusija un jautājumi, Valmieras muzejā teica Dr. hist. Jānis Šiliņš.
Gadu projām iešana līdz šim bija ierasta ar tumšo laiku izteikti pārvarošu gaišumu, kad svaigi uzsnidzis sniedziņš vai pat pamatīgas kupenas ne vien ārēs un ceļmalās, bet arī Valmieras skvēros, pamežos, sētmalēs un citur sedza un nosedza ne vienu vien vēl sakopt nepagūtu šmucēšanu. Šogad šādu ainiņu (ar vai bez vainiņām) piesegšanu ziema ir pamatīgi nokavējusi. Tādēļ varam pat labāk izvērtēt, kā un cik patiešām izteiksmīgi un zibīgi ziboši rotātais pilsētas centrs joprojām kontrastē ar dažu aizmirstībā atstātu pilsētas nostūri vai briksni, kuru kopumā arvien vairāk un interesantāk sakoptajā Valmierā jau paliek tik maz, ka zobgaļiem un nebūšanas atgādinošajiem šanas rakstītājiem tematu ar katru gadu kļūst arvien mazāk.
Valmieras Drāmas teātra režisors Varis Brasla pašlaik teātrī mēģina Ernesta Hemingveja «Ardievas ieročiem». Pirm-izrāde spilgtu attiecību stāstam būs šopiektdien.
9. turpinājums. Iepriekšējais — 30. oktobra “Valmierieša” numurā.
Rēķināšanu laikam apguvu galvenokārt praktiski, kad izrēķināju, ko no kabatas naudas varu atļauties nopirkt. Visbiežāk tās bija smalkmaizītes, kuras skolā kopā ar tēju varēja nopirkt lielajā starpbrīdī. Mamma gan vienmēr deva līdzi sviestmaizes, bet vai gan tās varēja salīdzināt ar kafijas maizīti, kurai vidū bija ļoti garšīgs dzeltens pildījums! Tā sviestmaize palika neapēsta un kaut kur mājās tika noslēpta, visbiežāk ēdamistabā aizmesta aiz lielā skapja. Taču mamma to parasti atrada, un tad sekoja liels bāriens un izskaidrošanās.
Pirmo atmiņu gabalu par Valmieras minerālūdens atrašanu un grandiozajiem plāniem tā izmantošanā beidzām ar Otro pasaules karu, solot turpinājumā ieskatīties minerālūdens ceļos kaimiņpilsētā Cēsīs. No šīs domas neesmu atkāpies ne soli, tieši tāpēc novembra sākumā savā dzimtajā pilsētā apciemoju kādreizējo Cēsu alus darītavas jeb alus darītavas Cēsu alus direktoru KĀRLI TOMSONU.
ROBERTS CIPRUSS šobrīd mācās Valmieras Viestura vidusskolas 12. klasē, kā arī iesaistās ārpusstundu pasākumos, darbojas skolēnu pašpārvaldē, nodrošina gaismošanu pasākumos skolā un gan ārpus tās. Roberts dejo tautas deju kolektīvā «Sadancis» un ir aktīvs jaunietis, tāpēc vairākkārt viņš nominēts «Valmieras Jauniešu balvai 2019», arī šogad.
Pirms 90 gadiem Teju vai gadsimta garumā valmierieši pamatoti lepojas ar stalto un krāšņo Piensaimnieku sabiedrības namu. Jauno koppienotavu uzcēla pēc Latvijas Piensaimniecības Centrālsavienības izstrādātā projekta. Kopējās izmaksas sākotnēji plānoja ap 120 tūkstošiem latu. Pie plašām un gaišām telpām Rīgas ielas 41.b tika arī pilsētas bibliotēka un publiskā lasītava. Sapnis par modernu ražotni, kurā nonāktu vienuviet visas piena upes no apkārtējiem pagastiem, radās jau 1923. gada martā. Pārdesmit izlēmīgi zemnieki nodibināja Piensaimnieku sabiedrību. Pagāja vien pieci gadi, un, skat, pašiem sava kopā sanākšanas vieta!
Valmieras integrētajā bibliotēkā turpinoties novadpētniecībai, bibliotekāres un pētnieces Agitas Lapsas sarūpētais materiāls ļāva izzināt Limbažu ielas vēsturi un iedzīvotājus vairāk nekā gadsimta garumā.