Man darba dzīvē ir nācies sastapties ar daudziem ukraiņiem, taču gribu pastāstīt par trim sievietēm, viņu likteņiem. Par to, kā Valmiera kļuva par viņu pilsētu, Latvija — par otro dzimteni.
***
Vera un viņas borščs
Vera Ņemčinova bija jaunā tekstilspeciāliste, kas pēc studijām Ukrainā nokļuva Valmierā, lai strādātu stikla šķiedras rūpnīcā.
Kā vēlāk man stāstīja pati Vera, pirmā iepazīšanās ar Valmieru viņai nav bijusi patīkama. Iedomājieties agru rītu 1963. gada rudenī mūsu tālaika dzelzceļa stacijā. Vera atbraukusi ar pirmo vilcienu, un viņu, protams, neviens nesagaidīja. Un tad viņa ar smago čemodānu kājām devusies uz pilsētas centru, uz viesnīcu. Tolaik smilšainie klajumi no Brenguļu ielas līdz Mazajai Stacijas ielai bija neapbūvēti — rūpnīca tur vēl nebija sākusi dzīvojamo namu celtniecību. Pilsētniece Vera gājusi un šausminājusies par vietu, kurā nokļuvusi. Taču pēkšņi viņa ieraudzījusi, ka abpus trotuāram, pa kuru viņa iet, aug liepiņas. Un tieši šie kociņi viņai iedvesuši pārliecību, ka viss būs labi. «Liepas mani samierināja ar Valmieru,» vēlāk teica Vera.
Viņa iekārtojās darbā, gada beigās Kauguru ielas namā saņēma dzīvoklīti. Bijām kaimiņienes. Taču jau februārī devāmies piecu mēnešu ilgā ražošanas praksē, mācībās uz Polockas stikla šķiedras rūpnīcu.
VALMIERAS STACIJA 1962. gadā. Artūra Pētersona foto no Valmieras muzeja krājuma