Latvijas treka riteņbraucējs Ainārs Ķiksis izcīnījis divas zelta medaļas Mančestrā notikušajā Pasaules masters (senioru) čempionātā.

Uzņēmējdarbība īpaši aizsargājamā dabas teritorijā (ĪADT) var nozīmēt dažādus ierobežojumus un sarežģījumus, tādēļ daudzi to uzskata par klapatām. Kempinga "Klintis" valdes locekle Natālija Jegorska, kura piekrita dalīties pieredzē par uzņēmējdarbību šādā teritorijā, gan teic, ka jūtas pagodināta darboties tik labā vietā un saudzēt dabu.

Ziemeļvidzemes biosfēras rezervāta (ZBR) jauno reindžeru grupa savā rudens sapulcēšanās reizē tikās ar Valsts vides dienesta inspektoru Zigmāru Danci un sabiedrisko inspektoru Jāni Ozoliņu un iepazina viņu ikdienu. Vēlāk kopā ar Dabas izglītības centra (DIC) "Ziemeļvidzeme" speciālisti Intu Somu jaunieši devās nelielā lašveidīgo nārsta sargāšanas reidā gar Salacu. Nākamajā dienā ap pussimt skolēnu viesojās centrā Salacgrīvā, kur tieši no jaunajiem reindžeriem uzzināja daudz ko par zivīm un ūdens piesārņojumu. "Bērni mācījās sarunāties ar sabiedrību. Viņiem tas izdevās," priecājas I. Soma.

Ja vaicāsiet kādam, vai viņš ir par vidi, kurā dzīvo daudzas putnu sugas, sastopami retāki augi, daudzi atbildēs apstiprinoši. Tiem, kas dzīvo un saimnieko īpaši aizsargājamās dabas teritorijās, nākas piemēroties nosacījumiem, ko drīkst un ko nedrīkst darīt. Cik viegli ir izdarīt izvēli par labu cilvēka ērtībām vai dabas vajadzībām, vaicājām pašiem saimniekiem, kam nākas darboties liegumos.

Svētdien pārdzīvojām tādu stiprāku vēju. Atbilstoši terminoloģijai var droši teikt, ka vēja brāzmas vietām atbilda stipras vētras spēkam. Salīdzinot ar 1969. gada orkānu, kad vēja ātrums sasniedza 44 metrus sekundē, tagad tāds nieks vien bija. Piedevām daba apžēlojās – kokiem lapas bija nobirušas, sniegs nesniga. Bet pietika jau tāpat. Lūza koki, bija īsāki vai ilgāki pārtraukumi elektrības piegādē.

Kaut kredītiestādes publiski pauž atbalstu līdzdalībai lauksaimniecības projektu kreditēšanā, reāli sagaidāma vēl lielāka piesardzība un neizdevīgāki nosacījumi.

Runā, ka drīzumā privāto auto varēs atļauties tikai ļoti turīgo iedzīvotāju slānis, jo ministrijās tiekot gatavots pamatojums esošo nodokļu palielināšanai degvielai, transportam un vēl pilnīgi jauna nodokļa ieviešana, kas pamatota ar rūpēm par klimatu, globālās sasilšanas draudiem, lai sabiedrība mazāk izmantotu transporta līdzekļus, kurus darbina fosilā enerģija, un pievērstos zaļākam dzīvesveidam, pārvietojoties ar velosipēdiem un skrejriteņiem.

Tiek uzskatīts, ka, beidzoties gaišajam gadalaikam un strauji tuvojoties ziemai, robeža starp īsto un mistisko pasauli kļūstot īpaši plāna. Latvijā izsenis to sauc par Veļu laiku. Izrādās, ka jau senie ķelti un balti vēl pirms mūsu ēras uzskatījuši, ka tieši šis ir tas laiks, kad tikai reizi gadā atveras neredzami vārti uz viņsauli, un tikai tad dzīvos var apciemot mirušo gari. Vēl uzskatīja, ka dvēseļu satikšanos mēdzot patraucēt dažādi mošķi un nelabas būtnes, tādēļ, kas vien varēja, pārģērbās biedējošā izskatā, lai aizbaidītu visus ļaunos.

Latviešu dzejnieks Rainis ir teicis: «Ir katram roka jāpieliek, lai lielais darbs uz priekšu iet!» Tam varam piekrist. Ar līdzīgu domu Vidzemes Augstskolas studenti Lotārs Zariņš, Jānis Bernāns un Raivis Mileiko, studiju kursa pamudināti, ķērās klāt pie pašiem un citiem ilgus gadus samilzušas problēmas risināšanas – nesakārtotā piebraucamā ceļa pie Ausekļa ielas kopmītnēm, ko klāj lielas bedres.

Nē, Rūcamlapas lasītāj, šeit turpinājumā nebūs romantiskas atmiņas par aizgājušo vasaru, te būs skarbi secinājumi par to nākotni, kādu mums visiem patlaban – vismaz uz papīra – gatavi zīmēt ierēdņi mūsu pašu valstī.