Izrādās, Juta Strīķe beidzot «pamodās», atklājot, ka politiskais režīms Latvijā ir būtiski mainījies. Protams, ne viņai par labu. Tāpēc demonstratīvi mazrunīgā korupcijas apkarotāja (publikai jāsaprot, ka viņai «darbi runā paši par sevi») sāka vaimanāt par šausmu lietām KNAB darbinieku rindās.
Ja ticētu un spētu, ja Dievs stāvētu klāt, tad iedegtu svecīti par Putina kunga ilgu dzīvošanu un valdīšanu. Krievijai nepieciešams cars, un Putins tāds noteikti ir. Pēc trīs partijas veterānu agonijas astoņdesmitajos gados, Gorbačova uznāciena, Jeļcina orķestra diriģēšanas un dejām Berlīnē pazemotā Krievija ir saņēmusi veci ar mugurkaulu. Ivana Bargā stilā Putins stingri tur grožus rokās. Citādi nemaz nevar, jo centrbēdzes spēki to vien gaida, lai vilktu deķīti uz savu pusi. Krievija nevar atļauties vēl vienu zaudētu Čečenijas karu, čekistu apvērsumu vai korumpētu politiķu cīņu par varu.
Gribam to vai negribam, bet mūsu ikdienas dzīvi un domāšanu vistiešākajā nozīmē ietekmē visur savu roku pielikušās sabiedriskās attiecības. Tev būs ēst to, tev būs zināt to, tev būs darīt tā, tev būs mazāk domāt utt.. Virziens kurā mūs virza, ir acīmredzams — pakļautība.
Pagājušajā nedēļā Eiropas Savienības (ES) dalībvalstu vadītāju sammitā Briselē tika panākta vēsturiska vienošanās ar mērķi novērst Lielbritānijas aiziešanu no savienības. Britiem, kuriem vēl kopš Dzelzs lēdijas Mārgaretas Tečeres laikiem tāpat ir virkne privilēģiju ES, bija tā apnikuši Briseles centieni ietekmēt un regulēt viņu iekšpolitiku, ka pārējai Eiropai tika izvirzīts būtībā ultimāts — vai nu būtiskas reformas, vai arī mēs aizejam.
Nav speciālistu, amatpersonu, jomā pieredzējušu cilvēku viedokļa par attīstību, problēmu, kļūdu vai sāpi. Ir iestādes, uzņēmuma viedoklis. To arvien biežāk dzirdam, kad saskaras sabiedrisko attiecību speciālista un žurnālista vērtējums par procesiem. Teorētiski ir domu brīvība, kas būtu jānosargā, taču ikdienas darbā jāpiedzīvo pretējais.
Reti kāds televīzijas šovs vai filma rada tik lielu spriedzi Latvijas sabiedrībā un plašsaziņas telpā kā jau iepriekš pieteiktais britu raidsabiedrības BBC ražojums «World War Three: Inside War Room» (Trešais pasaules karš: komandcentrā), ko LTV1 parādīja aizvadītās nedēļas nogalē. Kopš TV filmas pirmizrādes bija pagājušas tikai divarpus nedēļas, bet kaislības un pretēji viedokļi gaisā virmoja jau krietni pirms piektdienas vakara, jo savs viedoklis par to bija ne vien cilvēkiem, kas to bija jau paspējuši noskatīties BBC otrajā kanālā, gan tiem, kuri paļāvās uz citu pausto: filma ir par to, kā Krievija iebrūk Latgalē. Neizbrīna, ka šādā situācijā publiski, nosūtot atklātu vēstuli valsts augstākajām amatpersonām, pret demonstrāciju sabiedriskajā televīzijā asi iebilda Latvijas austrumdaļas pašvaldību vadītāji no Daugavpils līdz Krāslavai, norādot, ka tā ir «absolūta dokumentāli mākslinieciska provokācija pret Latgales iedzīvotājiem, visasākajā veidā aizskarot reģionā dzīvojošo latviešu, krievu, poļu, baltkrievu, lietuviešu un citu tautību patriotiskās jūtas un viszemiskākajā formā nepelnīti pretnostatot mūs pārējai Latvijai, Eiropai un pasaulei».
Šķiet, vēl pavisam nesen regulāri braucām pie kaimiņiem iepirkties. Uz Lietuvu - īpaši spiedīgajā laikā, kad Valmierā rinda pēc degvielas uz tankštelli Kocēnos sākās jau pie autokombināta - pēc degvielas, arī uz milzīgo Viļņas tirgu. Slinkākie braucēji (autoru ieskaitot) apmierinājās ar Šauļu krietni vien kompaktākajā tirgus placī pieejamo sortimentu, apģērbi un saimniecības preces no leišiem plūda biezā slānī. Igaunija vilināja ar desu ceļiem, krietni vien krāsaināku un daudzveidīgāku saimniecības preču sortimentu, arī ar modernākām mēbelēm un, protams, izslavētajiem skolēnu uzvalciņiem un gumijniekiem...
Artusam Kaimiņam iestājies nervozs laiks — viņa līdz šim neapstrīdētām pretenzijām uz parlamenta «galvenā āksta» slavu uzrodas iespējams konkurents. Diez vai Valdim Kalnozolam pietiks veselā saprāta un gribasspēka izbeigt latviešu jaunbagātnieka ieradumu uzvesties paštaisni un ārišķīgi.
Starp mums pārsvarā pieņemts, ka mīlestības diena ir 14. februāris, un tad jau mīlošs pāris viens otru cenšas kā iepriecināt — ar ziediem, dāvanām, kādu pārsteigumu. Manuprāt, ikvienam lielāks pārsteigums ir ikdiena, kad no mīļotā cilvēka sagaidi patīkamus vārdus, rīcību, kad ir kopīgi darāmi darbi. Jauki, ka iemīlējušies arī izveido ģimeni, kurā ir vecāki, bērni, nereti arī vecvecāki. Ģimene valstij ir ļoti svarīga sociālā grupa.
Lai sekmīgāk apkarotu un ierobežotu Āfrikas cūku mēra (ĀCM) izplatību Latvijā, kā zināms, ir veikti grozījumi Medību likumā, kas paredz pienākumu medīt mežacūkas jau iepriekš reģistrētos medību iecirkņos, sākot ar 200 ha platību, kā arī Valsts meža dienestam dot tiesības lemt par medību tiesību piekritību arī tajās platībās, kurās līdz šim mežacūku medības nebija atļautas.
Kopš zināma laika mums ir pašiem savi valsts noslēpumi, kuriem klāt tagad arī tikai ES un NATO klubiņos vien runājamas un klausāmas lietas. Bez liekām ausīm un acīm. Reizēm pat mūsu valdības vīri un sievas gaida attiecīgo dienestu verdiktu par pielaidi valsts noslēpumam gluži kā liderīgi studentiņi eksāmena atzīmi. Kāpēc tomēr kādam pielaidi neiedod - par to mirstīgajiem parasti neziņo pat dzeltenā prese.
Kad parādījās ziņa, ka barikāžu dalībniekiem varētu būt apmēram par 20 eiro lielākas pensijas nekā vienkāršiem mirstīgajiem, ar kolēģi jokojām, ka pilnai laimei vēl derētu atjaunot deficīto preču specveikalus, kur šo pielikumu tērēt, bezmaksas ceļazīmes uz Ķemeru sanatoriju vai Melnās jūras kūrortiem, kā arī priekšrocības dzīvokļu un šņabja rindās.
(Turpinājums. Sākumu sk. 5. februāra «Liesmā».)
Atbild zvērinātu advokātu biroja «Alliks un partneri» advokāts ALDIS ALLIKS:
Politiski ekonomiskās kaislības bieži līdzinās Ēzopa, Lafontēna un citu klasiķu fabulām, piemēram, kā turpmāk aprakstītajā gadījumā, kur notikumi gan attiecas galvenokārt uz Krieviju, Poliju un Ukrainu, taču tiem ir tieša saistība arī ar Latvijas ekonomikai ļoti nozīmīgo tranzīta nozari.
Cilvēka atmiņa esot diezgan īsa. Taču ne jau tik, lai neatcerētos vairāk nekā pirms gada televīzijas raidījumos, publikācijās biznesa, neatkarīgās un atkarīgās avīzēs gandrīz vai šausminošos pašmāju prātotāju brīdinājumus, kas notiks, kad no 2015. gada Latvijā atvērs brīvu elektroenerģijas tirgu. Pāršķirstot tā laika publikācijas, tīri vai jābrīnās, cik ļoti pārliecinoši ar skaitļiem un grafiku līknēm tika rādīts un it kā pat pierādīts, ka iespēja turpmāk katram brīvi izvēlēties sev vēlamāko elektroenerģijas tirgotāju visu ļoti sadārdzināšot, jo lētāku elektrību taču neesot nekur iespējams dabūt. Vairāk būšot jāmaksā ne tikai par dzīvokļos, mājsaimniecībās tērēto, strāva dārgāka kļūšot arī ražotājiem un tādēļ ātri vien celšoties cenas visām precēm.
Tieši tik daudz punktu ierakstīts pagājušajā nedēļā apstiprinātās Māra Kučinska valdības deklarācijā. Lai arī jaunais Ministru prezidents publiski izteicies, ka ar katru kabineta locekli pārrunās darāmos darbus un rūpīgi raudzīsies, kā tie tiek pildīti, vēl īpaši uzsverot — neviens no viņiem gulēt nevarēs!, maz ticams, ka laika sprīdī līdz nākamajām Saeimas vēlēšanām izdosies visu solīto izpildīt, jo, pat rukājot sviedriem vaigā 24 stundas diennaktī, tam būtu nepieciešama viena vai arī vairākas desmitgades.
Piektdien Latvijas mediju vides durvis pavisam klusām vēra Kremļa sponsorētais propagandas rupors sputniknews.lv. Vēra gan ne parādes, bet ķēķa durvis, iepriekš apejot nelielus Latvijas valsts iestāžu izliktos šķēršļus, kas tam lielā mērā bija vien niecīgas formalitātes.
Valdības apstiprināšana it kā apliecina, ka krīze valsts varā ir uzveikta. Taču galvenie jezgas aizsākumi — iekšējās ķildas un varas spēles «Vienotībā», tāpat tās naidošanās ar Nacionālo apvienību — joprojām nav likvidēti. Neizskatās, ka vispār kāds taisītos ķerties klāt problēmu saknei, jo patlaban viss šķiet uz brīdi nokārtojies: rullējam tik’ droši tālāk un nelauzām lieki galvu...
Latviešu vēsturei ir akcentēta traģisma piegarša, — tā 9. februāra «Liesmā» savu apceri sāk Aigars Plotkāns. To uztveru kā kauninājumu par latviešiem raksturīgo tieksmi uz negatīviem pārspīlējumiem un pašiedvestu nolemtību. «Esam cietušie, apdalītie, ievainotie un piesmietie. Vai vienīgie?» jautā raksta autors un dod padomu: «Ne baznīcā, bet sirdī tev būs lūgt.» Bet vai sirdī var ko lūgt, ja nezinām pagātni, ja nav pagātnes pieredzes? Tādas zināšanas iegūt (kam to nav) vai atsvaidzināt un papildināt (kam tās ir) varam muzejos un bibliotēkās. Īpaši svarīgi tas ir jaunajai paaudzei un ārzemju viesiem.
Ja visas zvaigznes sakritīs, šodien tiekam pie jaunas valdības. Ministru kabinetā tiks sista sienā vēl viena nagliņa, lai pakārtu goda vietā pie citiem Latvijas izpildvaras vadītājiem Laimdotu Straujumu, pareizāk, nu jau bijušās premjeres portreju. Viņas, līdz šim pirmās un vienīgās Ministru kabineta vadītājas sievietes, varas periods bija gana garš un paliks atmiņā ar lieliem skandāliem ekonomiskajā dzīvē. Jo pati premjere, izsakoties autoram tuvajā franču bērnu grāmatas Pifa piedzīvojumi leksikā, Latvijas izpildvarā bija krustmāte Agate mīļa kā svētdiena.