Viedokļi

Ja runājam par patentu maksām fiziskām personām, mūsu, Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras, aicinājums ir tās saglabāt. Patentu maksas ir pavisam maziem uzņēmējiem, kas strādā vieni paši. Šajā kategorijā ir, piemēram, aukles, fotogrāfi un vēl kādas citas profesijas. Cita lieta, ka jāpaskatās patentu likmes, lai kādam nesanāk maksāt pārāk daudz, bet vēl kādam — pārāk maz. Vispār patentus Latvijā izmanto ļoti maz. Šajā jautājumā jātiek galā ar Finanšu ministriju.

Vakar pulksten 11.35 Valmierā sāka asfaltēt brauktuvi jau gatavajā rekonstruējamās Beātes ielas posmā. Pirms tam rīta pusē Ceļu pārvaldes asfalta brigāde 12 vīru sastāvā — i tehnikas operatori, i strādnieki — jau bija ieklājusi asfaltbetona apakškārtu Georga Apiņa ielas kriksītī pie krustojuma ar Beātes ielu Rīgas ielas virzienā. Visam dienas darbam no Ceļu pārvaldes asfaltbetona rūpnīcas Rīgā uz Valmieru vakar vienā reizē atripoja 13 automašīnas, katra ar 25 tonnām asfalta.

Nesen medijos varējām lasīt, ka banku sektors Latvijā kopumā 2016. gada pirmajos astoņos mēnešos ir nopelnījis 342 miljonus eir[1]. Pārrēķinot šo rādītāju, atklājas, ka visa gada laikā banku sektora peļņa sasniegs 513 miljonus. Protams, daļa no minētās peļņas ir iegūta, sniedzot pakalpojumus nerezidentiem, kā arī ārvalstīs, tomēr lielākā daļa nopelnīta tepat tēvzemē. Vienkāršības labad uz brīdi aizmirsīsim par nerezidentiem.

Ir spārnoti teicieni, kas mudina darboties, domāt, radīt. Tie, reiz izteikti, sāk dzīvot savu dzīvi, un bieži pat neatceramies, kurš tādu un kādā sakarā  teicis. Ir arī lipīgi teicieni, kas parasti pielīp kādam politiķim bieži līdz pat politiskās karjeras beigām. Tā kopš augusta dažādās variācijās un locījumos pašreizējam izglītības un zinātnes ministram Kārlim Šadurskim līdzi skan teikums: «Valsts nevar atļauties skolēnus skolā turēt līdz 19 gadu vecumam...» Tas izskanēja Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības padomes sēdē, runājot par ieceri bērniem skolas gaitas sākt jau no sešu gadu vecuma.

Tā kā iepriekšējā dzīvē man, astoņus gadus strādājot tradīcijām bagātā uzņēmumā, kuru mēdz dēvēt arī par Latvijas ceļinieku šūpuli, pašam gadījies būvēt lielākus un mazākus ceļus no nulles līdz pat šķembotai asfaltbetona brauktuves pamatnei, jūtos pietiekami tiesīgs spriest par to, ko un kā dara pašvaldībās ar mazajiem lauku ceļiem. Vispirms jau — mēģinot nodrošināt to uzturēšanu vasarā un ziemā. Protams, šiem darbiem, izņemot patiešām bagātus novadus, diezin vai atvēlēts tas treknākais finansējums, tomēr veikuma kvalitāte, veicot tā saucamo ceļa klātnes planēšanu grants ceļiem, ne vienmēr sanāk vēlamajā līmenī. Pat vēl skumjāk.

Latvieši ir ļoti optimistiska tauta. Tikai optimistiem ir tik pamācoši sakāmvārdi vai parunas: «Nelaime nenāk viena», «Nekad nav tā, ka nevar būt sliktāk», «Nāks jauni sūdi, šie aizmirsīsies», «Kā velnu piemin, tā velns klāt». Optimistiem ir vesela virkne paražu, kā mainīt likteni, novērst nenovēršamo vai apmānīt «kaulaino». Pieredzējuši likteņa saimnieki dūšīgi iedzer uz veselību, veļu laikā atstāj ēdamo mirušo gariem, met krustus un paskatās spogulī, ja aizmirstas mantas dēļ nākas atgriezties atpakaļ. Prātīgie latvieši piesit pie koka, ka tik kaut kas nenotiek. Prātīgie latvieši spļauj trīs reizes pār kreiso plecu, pat tad, ja tur sēž sargeņģelis.

Iepriekšējās nedēļās nogalē Latvijas Televīzija vēstīja, ka pirmo reizi vēsturē no kādas izmeklēšanas iestādes, šajā gadījumā Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB), pazudis dokumentu sējums 200 lapu apjomā, kas saturējis arī informāciju par valsts noslēpumiem, operatīvajām darbībām un, protams, par pašu konkrēto izmeklēšanu jeb lietu.

Lepnums pret skaudību

Esmu pamanījis cilvēkus sūkstāmies — «man valsts (pašvaldība) neiedeva, nepiešķīra...», «man valsts atņēma...». Šķiet, ka no vismazākā pašvaldības ierēdņa līdz pat Prezidenta kancelejas darbiniekam ir dzirdējuši frāzes sākumu: «Kādēļ jums te...?» Es pamanu cilvēku veidotu pašnorobežošanos. Mēs esam ŠEIT, bet valsts ir TUR. Tas ir vairāk nekā skumji, ja mēs nesajūtam ciešo saikni starp sevi un Valsti, kurā dzīvojam. Nebūtu pieļaujams, ka ierēdņi «būvē mūrus» ap saviem departamentiem un atbildības sfērām, līdzīgi kā tas notiek pie Kalē ostas tuneļa Francijā. Mēs, cilvēki, nāksim, jo mēs esam daļa no mūsu Valsts, un centīsimies neizstumt sevi no šī kopuma, mēs neesam «atnācēji». Izstumtības sajūta veido skaudību.

Kad 2011. gadā, apvienojoties liberālajai partijai Jaunais laiks, konservatīvajai partijai Pilsoniskā savienība un sociāldemokrātiskajai partijai Sabiedrība citai politikai, nodibinājās centriski labējā partija Vienotība, nebija grūti paredzēt, ka tik dažādi politiskie veidojumi ilgstoši kopā nespēs turēties, jo ar nosaukumu vien kā uz burvju mājienu nevar padarīt vēlamo par esošo. Kamēr partija gozējās varas saulītē, cenšoties sabiedrībai iebarot savas valdīšanas veiksmes stāstu, savstarpējās pretrunas, ja tādas arī kaut kur gruzdēja, tika veiksmīgi maskētas, ļaujot Vienotības līderiem ciniski ignorēt vērtības, par kurām partija kvēli iestājās savās deklarācijās — godīgumu, atklātību un profesionalitāti.

Es — roku, tu — roc, viņš, viņa —  rok; mēs — rokam, jūs — rokat, viņi, viņas —  nerok! Tāda nedaudz savdabīga 3. grupas darbības vārda konjugēšana man  pirms dažām dienām ieskrēja prātā un dzen virsū rudenīgas pārdomas. Gan par to, cik spēcīgs, daudzšķautņains un ietilpīgs ir mazais vārdiņš «rakt», gan par tā dziļo būtību visā mūsu dzīvē. Var rakt kanālu, lai taisnāk no viena okeāna otrā tiktu, rakt bedri, lai  pagrabu, kur ražu glabāt, uzbūvētu. Var arī rakt tikai rakšanas pēc, lai kā agrāk padomju armijā nepakļāvīgos zaldātiņus dresētu. Var uzrakt dārgumu glabātavu, bet var arī tāpat kā nelaiķi  norakt grandiozus plānus un idejas, un solījumus.

Lai gan nereti liela daļa cilvēku pat ar aci redzamas pārmaiņas savās dzimumzīmītēs uztver diezgan vieglprātīgi, melanoma ir slimība, kas joprojām ir ārkārtīgi bīstama ar letālām sekām, jo tā mēdz strauji progresēt, ātri izsējoties plaušās, aknās, un tad jau nesaukto ragaini aizdzīt prom ir ļoti, ļoti grūti.

Rīt, 24. septembrī, Igaunijas partijas, apvienojot īpašā elektoru kolēģijā parlamenta deputātus un pašvaldību delegātus, beidzot izraudzīs Tomasa Henrika Ilvesa pēcteci. Vēlēšanas solās būt intrigu pilnas, turklāt galvenā no tām mūsu ziemeļu kaimiņiem ir principiāla: vai par Kadriorgas jauno iemītnieci kļūs neigaune?

Kā Makšķernieku organizāciju sabiedriskās padomes pārstāvis esmu iepazinies ar situāciju visā Latvijā, un Burtnieku ezers bieži vien tiek minēts kā labs paraugs apsaimniekošanā. Zivis Burtniekā ir — ja māk tās noķert, tad diezgan daudz. Nav tik slikta situācija ar ezeru, ir labi. Pašvaldība Burtnieku papētījusi, daudz naudiņas par to iztērēts, paldies par to!

Kā zināms, Latvijas sportisti no Rio paralimpiskajām spēlēm mājās pārveda četras medaļas — divas zelta un divas bronzas. Prieki par paveikto atbalsojās arī visā Latvijas sabiedrībā: malači, varoņi, cepuri nost — tādi bija daži no paralimpiešu virzienā veltītajiem uzsaucieniem.

Latvijas zemniekiem jācīnās ar četru gadalaiku (un ne tikai) sagādātajiem sezonālajiem pārbaudījumiem, bet pārējiem uzņēmējiem allaž kritiskais periods ir laika strēķis, kurā top kārtējais valsts budžets. Un tad iespējams dabūt vēl ilglaicīgāku iespaidu uz līdz tam varbūt puslīdz labi sāktām un turpinātām lietām! Galējās izpausmes šai valsts ierēdņu un uzņēmēju mijiedarbībai var būt pirmo piedāvājums otrajiem turpināt braukšanu izvēlētajā virzienā ar novilktu stāvbremzi vai pat stopkrāna noraušana.

Latvijā ir senas alus brūvēšanas tradīcijas, taču divlitru plastmasas alus pudeļu sērga šeit ir krietni iesīkstējusi. Tāpēc Saeimas Tautsaimniecības komisija pēc mana ierosinājuma ir ķērusies pie darba un izstrādājusi grozījumus likumā, lai aizliegtu pārdot stipro alu, kā arī alu tilpumā virs viena litra. Grozījumi parlamentā jau atbalstīti pirmajā lasījumā. Sagaidāmas karstas diskusijas, uzņēmējdarbības neapmierinātība, kā arī spēcīgs nozares lobijs, taču sabiedrība rūpīgi varēs sekot līdzi šim procesam.

Iepriekšējās nedēļas nogalē Krievijā notika šīs valsts parlamenta — Valsts Domes — vēlēšanas, kurās pat ne vienkārši vairākumu, bet tā dēvēto konstitucionālo vairākumu ieguva Krievijas prezidenta Vladimira Putina pārstāvētā un atbalstītā partija Vienotā Krievija.

Par to uz pārdomām, kas gan jau valda ilgāku laiku, pamudināja pirms dažām dienām vienā no vadošajiem Latvijas televīzijas kanāliem redzētais sižets, kurā  skolēni bija nosaukti viņu īstajā vārdā, nevis nezin no kurienes jau vairākus gadus ieviestajā izglītojamie. Negribas ticēt, ka šis termins ir kārtējā Eiropas Savienības direktīva, ko mūsu ierēdņi bez mazākās acu pamirkšķināšanas steidz lietot, un ej nu sazini, kāpēc izglītojamais negaidīti ieviesās mūsu oficiālajos dokumentos... Varbūt pēc līdzības, ka ir arī apgādājamais, aizstāvamais, aizdomās turamais? Vai izglītojamais skan labāk, skaistāk, vieglāk nekā gadu desmitos ierastais skolēns? Acīmredzot norāžu devējiem tā liekas un tam ir savs pamatojums. Iespējams, ka valodnieki teiks — arī pareizāk...

Arvien vairāk starp izglītības iestādēm ir vērojama modes tendence ieviest skolas formas, kuras turklāt pretrunīgi tiek uzspiestas par obligātām. Vainīgā šajā lietā ir izglītības iestādes padome, jo saskaņā ar Izglītības likumu tā ir tiesīga lemt par apģērbu un padomes lēmums ir saistošs vecākiem. Process, kā tiek ieviestas formas, nav tiesiski nekur nostiprināts, un katra skola ievieš to pēc savas sapratnes un gribēšanas. Cik godprātīgi, tas laikam nevienam nav zināms un neviens to nekontrolē, no skolas puses nav nodrošināta informācijas pieejamība un lēmumu atklātība, viss notiek, kā saka, pa kluso zem segas.

Latvijas meži joprojām tiek piesārņoti — gan ar sadzīves atkritumiem, gan tagad, rudenī, ar pārpalikumiem no mazdārziņiem. Visvairāk cieš meži ap pilsētām un citām apdzīvotām vietām. Diemžēl nelīdz ne izliktie plakāti, ne piesārņotāju uzrunāšana pa radio un televīzijas raidījumos.