Viedokļi

Vēl pirms nedēļas pilsētu un pagastu galvenās ielas un alejas bija patriotiski pacilājoši tērpušās Latvijas karogos, bet nu jau tos sākuši nomainīt Ziemassvētku rotājumi. Tā kā Latvijas karogu godinām vien 10 reizes gadā, pērnajā rudenī izveidojusies domubiedru grupa, kas tagad pārtapusi par biedrību Latvijas karogs, kurā apvienojušies skeletona treneris Dainis Dukurs, operdziedātāja Inese Galante, Likteņdārza autors un arhitekts Andris Kronbergs, Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta direktors Guntis Zemītis, garo distanču skrējēja Jeļena Prokopčuka, horeogrāfs Agris Daņiļevičs, Latvijas Nacionālās bibliotēkas radošais direktors Gatis Mūrnieks, olimpiskais vicečempions bobslejā Oskars Melbārdis un Kultūras ministrijas parlamentārais sekretārs Rihards Kols, — viņi secinājuši, ka Latvija savu nacionālo simbolu izmantošanā un izcelšanā uz citu pasaules valstu fona ir ļoti pieticīga, un viņiem var tikai piekrist.

Pēdējās nedēļās Latvijā virmo politiskas un arī ekonomiskas kaislības apkārt nacionālajai lidsabiedrībai airBaltic, kuras galvenais akcionārs ir Latvijas valsts ar 99,8% akciju.

Sporta draugi un pārējās mājsaimnieces Latvijā jau pusotru mēnesi kā cīnās ar miega trūkumu darba dienās. Epidēmija vārdā «Porziņģis», kas savu uzdevumu veic parasti naktīs ap pulksten trijiem un turpina tās pašas dienas garumā, vēl gan tikai uzņem apgriezienus. Bail pat iedomāties, kādu postu tā vēl nesīs nākotnē.

Pēc 31. oktobra, kad avarēja Krievijas lidmašīna Airbus 129 ar 224 cilvēkiem, un 13. novembra, kad teroristi Parīzē nogalināja 129 un ievainoja 352 francūžus, vāciešus, angļus, krievus, zviedrus un citu tautību gluži nejaušus uz dažādiem atpūtas pasākumiem devušos cilvēkus, nu arī Eiropa  vairs nekad nebūs tik brīva, pie kādas bijām pieraduši pēdējos gados.

Mēs taču zinām, ka patiesa mīlestība nepazīst ādas krāsu, valodu, stāvokli sabiedrībā. Un savā ziņā mēs vēlamies, lai tieši tā Latvijas iedzīvotāji mīl savu valsti. Reizēm gan aizdomājamies, vai tie nav vārdi vien.

Dalība Iespējamās misijas Direktoru klubā ir mana laimīgā loterijas biļete, ko es uzskatu par savas profesionālās un cilvēciskās attīstības veiksmi. Tā ir iespēja pilnveidoties, augt man kā iestādes vadītājai, tā ir iespēja, ko nesniedz neviena cita organizācija vai iestāde, — katru mēnesi tikties ar savas nozares profesionāļiem, citiem direktoriem, un pārrunāt problēmas, iespējamos risinājumus.

Ar Latvijas cilvēku patriotismu šodien, tāpat kā viemēr, viss ir kārtībā, un to ar grāmatvedisku piekasību apliecina socioloģija*. Problēmas rada tie, kas pūlas mūsu dzimtenes mīlestību organizēt un virsvadīt: viņiem aizraušanās ar formu nomāc saturu, kvantitāte — kvalitāti.

Pagājušajā piektdienā Centrālā vēlēšanu komisija (CVK) reģistrēja biedrības Varu Latvijas tautai iniciatīvas grupu parakstu vākšanai par ierosinājumu rīkot tautas nobalsošanu par 12. Saeimas atlaišanu, līdz ar to turpmākajos 12 mēnešos šai grupai, kā paredzēts Satversmē, jāsavāc ne mazāk kā desmitā daļa jeb 155224 balsstiesīgo pilsoņu parakstu. Ja biedrībai tas tiešām izdosies, CVK nāksies izsludināt tautas nobalsošanu. Parlaments būs atlaists, ja par to nobalsos vairākums no balsotājiem un referendumā piedalīsies vismaz divas trešdaļas no 608369 pēdējās Saeimas vēlēšanās piedalījušos vēlētāju skaita.

Latvijas Republika šo savu dzimšanas dienu atzīmē divējādās noskaņās. No vienas puses mēs jau faktiski atrodamies pēc trim gadiem gaidāmo valsts simtgades svinību noskaņās, sākot apkopot līdzšinējo veikumu un kaļot nākotnes plānus, kamēr no otras — Eiropā un pasaulē valdošā nedrošība ietekmē arī mūs.

Terorakti Francijā. Pirms tam Irākā un Lībijā. Nerimstošie bēgļu plūdi Eiropā. Pēdējā laika notikumi liek atkal un atkal uzdot šos mūžīgos jautājumus no sērijas «Kas aiz visa tā stāv?», «Kam tas ir izdevīgi?» un «Ar ko tas viss beigsies?».