Viedokļi

Dzīvojam laikmetā, kad medicīnai būtu jābūt tik pieejamai kā nekad.

Pēdējo dienu lielās politikas kaislības – asa vārdu pārmaiņa starp ASV un Ukrainas prezidentiem Baltajā namā, kura izcēlās dēļ dažādiem viedokļiem par tā arī neparakstīto vienošanas par Ukrainas retzemju metāliem, līdztekus visam pārējam raisa arī pārdomas par tādu tēmu kā ārvalstu investīcijas.

Šoreiz nerunāsim par velosipēdiem, kurus lielākoties lieto nosacītajā vasaras sezonā un kuru svars tomēr ļauj šo braucamo arī pēc šādas problēmas uzrašanās normālā veidā nogādāt līdz vietai, kur mīksto riepu saremontēt uzreiz pašam (ja ir tādas prasmes) vai arī atstāt divriteni līdz brīdim, kad būs iespējama šī procedūra, izmantojot apmaksātu profesionāļa pakalpojumu.

Naktī uz pirmdienu Latvija no aizokeāna saņēma izcilu prieka vēsti par filmas Straume iegūto Oskara balvu.

Tieši pirms gada Arēna Rīga, kas koncertos spēj uzņemt vairāk par 13 tūkstošiem skatītāju, bija pieklājīgi piepildīta ar Džona Ronalda Rūela Tolkīna daiļrades cienītājiem, kuri dievina viņa pirms gandrīz simt gadiem sarakstīto triloģiju «Gredzenu pavēlnieks» un pirms tā tapušo, vēl ģeniālāko pasaku par hobitu Bilbo un nekad neeksistējušo Viduszemi, kas ar savu vēsturi un notikumiem, es teiktu, sakņojas šodienā un gūs atbalsi arī nākotnē, cik vien ilgi pastāvēs cilvēce. Tik pārlaicīga tā ir un universāla. 

Koalīcijas «restarts», solot uzrāvienu Evikas Siliņas Ministru kabineta darbos un rezultātos, šonedēļ atklājās kā tās agonijas bezgaumīga paildzināšana.

Atceros, ka manā bērnībā ļoti aktuālas bija atmiņu klades. Savā visskaistākajā kladē pirmajā lapā uzrakstīji dažādus jautājumus un devi citiem aizpildīt.

Vidzemniekiem, īpaši Valmieras un Cēsu puses ļaudīm, nupat vajadzētu priecāties.

Virzība uz pārmaiņām valdībā, kas vairāku mēnešu garumā tika apspriesta visos iespējamajos veidos un variantos, beidzot ir ieguvusi konkrētas aprises.

Pagājušajā nedēļā sabiedrībai bija tādi savdabīgi gaidīšanas svētki, jo no valdības kabineta bija izlidojusi ziņa par to, ka līdz darba nedēļas beigām premjere Evika Siliņa paziņos par pārmaiņām Ministru kabineta sastāvā. 

Ļoti brīnišķīgs vai sāpīgs notikums var kļūt par atskaites punktu mūsu laikam. Mēs ikdienas solī taču mēdzam rēķināt: tas bija pirms bērniem, pirms nomainīju darbu, pirms ome devās mūžībā, un tad skaitām uz priekšu, kas ir iespēts pēc. Saprotam, ka tā pat vienmēr vieglāk sarēķināt, lai neapjuktu skrējienā.

Koalīcijas un Ministru prezidentes Evikas Siliņas pasolītā, bet vilcinātā «valdības restarta» būtība ir centieni piāriski nomierināt mūs, «muļķa tautu».

Domāju, ka daudziem no mums ir kāda vieta, kur justies labi, kur esi pieņemts un gaidīts. 

Nu jau ilgāku laiku galvenā politiskā tēma, kas tiek locīta dažādos veidos un variantos, ir sastāva maiņa mūsu valdošajā koalīcijā.

Nupat, meklējot kāda godināt paredzēta sportista basketbola laukumos atstātās pēdas, sanāca tā nopietnāk pārcilāt simtiem fotogrāfiju.

Kopš 8. februāra medijiem jāveltī papildu uzmanība, lai nepieļautu kādu varbūt pat nejaušu lokālo politiķu parādīšanos publikācijās ar pozitīvu ievirzi.

Batja ir tēva kļička karā, jo viņam ir dēls, viņi abi ir karā pie Pokrovskas. Jaunākais uz nulles un, cik zināms, ievainots, bet tēvs viņu gaida tuvu pie nulles līnijas, kur elles katlā viņu iekšā nelaiž.

Jāizmanto izdevība paslavēt Saeimu – par karstas putras nestrēbšanu, tai vērtējot vajadzību veidot Mākslīgā intelekta centru arī par nodokļu maksātāju naudu.

Pēdējā laikā publiskajā telpā izskanējušas runas par to, ka saules parku ir par daudz, tie saražo tik daudz elektroenerģijas, ka tā jāatdod tirgū par brīvu un tādēļ ar to izveidi vajadzētu piebremzēt.

Ik pa laikam manā sociālo tīklu vietņu joslā nonāk ziņa, ka Valsts policija meklē kādu bez vēsts pazudušu cilvēku.