Viedokļi

Daudzus Latvijas piensaimniekus ir satraukusi ziņa, ka valsts lielākais piena pārstādes uzņēmums «Food Union» ar 1. augustu atkal samazina piena iepirkuma cenu. Šis piena ražotājam tik nepatīkamais un finansiāli neizdevīgais process velkas jau gadu — no pērnā gada augusta, kad ES ieviesa pirmās sankcijas pret Krieviju, kas savukārt nāca ar pretreakciju — pārtikas embargo. Uztraukums par to, kā piensaimnieki saimniekos pēc 1. augusta, ir tādēļ, ka tieši tagad būs visjūtamākais piena iepirkuma cenas kritums. Līdz šim gada garumā tas notika pa puscentam, tagad tas būs pusotra centa no iepirkuma cenas, kas procentuāli tomēr ir ļoti daudz. Esmu aprēķinājis, ka, piemēram, mūsu saimniecībai tie būs apmēram 9000 eiro mēnesī mazāk.

Pēdējā laikā dzirdams arvien vairāk neapmierinātu valodu par to, ka esam pārdevuši savu neatkarību Rietumiem, jo, kā Briselē un NATO mītnē teiks, tā arī būs. Es šiem apgalvojumiem varu piekrist tikai daļēji. Nu, ņemsim kaut vai medicīnisko aprūpi — vai tad Brisele būtu noteikusi, ka uz plānotajām operācijām sirdzējiem jāstāv rindās mēnešiem un pat gadiem? Nē, mīlīši, tā ir vairāk nekā divdesmit neatkarības gados izveidojusies sistēma. Tāpat šaubos, vai NATO ģenerālštābs būtu kaut kā ieinteresēts, lai visiem mazuļiem nepietiktu vietas bērnudārzos, toties pietrūktu kontingenta lauku skolās — jau atkal tā ir sistēma.

Piektdien man gadījās uz savas ādas izbaudīt, ko nozīmē vērienīgā, daudzus miljonus vērtā allaž braucēju pilnās šosejas Cēsis – Vecpiebalga rekonstrukcija. Reāli tas nozīmē jauna tilta pār Gauju būvi Taurenē, kur satiksme bez aizķeršanās notiek pa blakus esošo veco, savu laiku nokalpojušo tiltu, plus krietnu pusduci ar luksoforiem regulējamu ceļa posmu gabalā no Dzērbenes pienotavas līdz pat Brežģa kalnam. Pa veco, kaut neskaitāmiem ielāpiem klāto pumpaino asfaltu pirms tam varēja vidēji ar tiem pašiem 90 plus kilometriem stundā kustēt bez bēdu, bet tagad ik pa brīdim prātīgo braukšanu pa tikko uzklātu pirmo divu kārtu (būs vēl trešā, pēdējā!) asfaltbetonu vienas brauktuves joslas platumā pārtrauc pavēloši sarkanais luksofora signāls. Nav jau ilgi, bet katrā vietā kāda piecminūte apmēram jāpauzē...

Iekļaujošās izglītības projekta ietvaros tikšanās reizē ar Valmieras pusē iesaistīto izglītības izstāžu pārstāvjiem izvērtējām projekta virzību. Iecere ir apkopot rezultātus un pašvaldību deputātiem tos parādīt vizuāli. Līdz šim iegūtie rezultāti ir pozitīvi, un secinājums tāds, ka skolās ir nepieciešams speciālās izglītības pedagogs. Tāpēc mērķis ir, lai pašvaldības nākamā gada budžetā ieplānotu tam līdzekļus. Protams, ne katrā skolā būtu nepieciešama šāda pedagoga štata vieta. Pietiktu, ja uz trijām skolām būtu viens speciālists.

Nākamā gada valsts budžeta veidošanā par sāpīgāko jautājumu kļūs izdevumi aizsardzībai. Mums morāli jānobriest tam, ka «NATO standarts» — militārie tēriņi vismaz 2 procentu apmērā no iekšzemes kopprodukta — Latvijai būs jāsasniedz daudz ātrāk, nekā gribētos. Citās nozarēs nāksies savilkt jostas.

Kaut arī Eiropas Savienībai palīgos nākušas arī ārpusē lepni stāvošās Norvēģija (gatava uzņemt 3500 bēgļus) un Šveice (519), Briselei pagaidām neizdodas sadalīt pa mītnes zemēm pat pirmo porciju nelegālo imigrantu, kas pārpludinājuši Itāliju un Grieķiju. Nav nekādu ilūziju, ka ar šo 40 tūkstošu izmitināšanu pa visu Eiropu būs gana. Kamēr miera nav galvenajā bēgļu tranzītvalstī Lībijā, ir maz cerību, ka nelegālo migrantu straume varētu samazināties, nemaz nerunājot par pilnīgu apsīkumu.

Līdzīgi kā daudzos citos dzīves kvalitātes rādītājos, arī veselīga dzīvesveida piekopšanā mēs, latvieši, vēl tālu atpaliekam no citu Eiropas valstu brāļiem un māsām. Sportojam maz, attaisnojamies daudz — te slinkums, te nogurums, te nav laika vai dažbrīd izskan: «Tas ir dārgs prieks!»

Somāliešu bēgļu problēmu risināšana vistiešāk saistījās ar Itāliju, bet tagad — arī ar Latviju. Eiropā nokļuvušo bēgļu skaits aug ar katru dienu, un neviens vārtus aizvērt negrasās, tāpēc nav šaubu, ka iespējamo 250 ģimeņu vietā ar laiku Latvijai būs jāuzņem vēl vairāk.