Tas notika vācu okupācijas laikā 1942. vai 1943. gada vasarā. Uz Rīgu toreiz bez atļaujas varēja braukt no Valmieras diezgan garu ceļu: pa šaursliežu dzelzceļu līdz Puikulei, kur sagaidījām Rūjienas vilcienu (daži pasažieru vagoni un viss vairums tukšu preču vagonu), kurā tad visu nakti kratījāmies uz Rīgu. Bet šie braucieni nelikās netīkami, jo toreiz vēl tautā nebija nospiests veselīgais humors un asprātīgas laikmetiskās dziesmas.
Pilsētas klusajā centrā kādā namiņā gaisma parasti iedegas vēl puskrēslā: trauslā Ilga ir tāds putniņš, kas agri ceļas. Viņas brīvprātīgo darbu pērn novērtēja, titulējot par Goda valmierieti. Tas gan nav darbs, bet hobijs, kaut arī reizēm no septiņiem rītā līdz deviņiem vakarā, Ilga saka.
PILSĒTA ir liela, un pašvaldība daudz dara, lai sakārtotu saimniecību, infrastruktūru, nodrošinātu pakalpojumus, lai viss darbotos kā pulkstenis. Sakārtota vide vairo labsajūtu un rada vēlēšanos uzkavēties, tātad te ir labi dzīvot.
Ceturtdien, 25. janvārī, Valmieras pašvaldības domes deputāti vienprātīgi apstiprinājuši pašvaldības budžetu 2018. gadam.
Ne mazums kāpumu un kritumu 90 gadu ilgajā mūžā ir piedzīvojusi valmieriete INTA MELBĀRDE. Nodzīvot daudzus jo daudzus gadus ar domu, ka karā zaudēts brālis, un tad — Holivudas filmu cienīgs pavērsiens.
Dažādas atskaites un statistikas zinātne nav nekas jauns: jau līdz ar pirmajām sabiedrībām tika veidota pārtikas, cilvēku, ieroču u.c. uzskaite. Statistikas pirmsākumi meklējami jau 17. gadsimtā Anglijā, kad valdība aizsāka iknedēļas dzimušo un mirušo iedzīvotāju skaita publicēšanu. Vēlāk to attīstīja kāds veiksmīgs tirgotājs, izprotot, ka sabiedrības analizēšana var dot priekšrocības tirdzniecībā.
Cik nu Miķelis atceras no jaunāko laiku Valmieras vēstures, pilsētā allaž kaut kādas klapatas bijušas ar lielāku sabiedrisko ēku jumtiem: tecējuši vai vienkārši ar aizdomīgu segumu bijuši gan tie, kas jau gadu vai pat vairākus gadu desmitus līdz tam nokalpojuši, gan pavisam svaigi jumtie. Pilnīgi droša kvalitāte gandrīz vai tikai diviem jaunajiem jumtiem – Svētā Sīmaņa baznīcai un no pirts par mūzikas skolu pārtapušajai ēkai Gaujas krastā. Jumiķus te nav paredzēts reklamēt – paši ziniet, kur šos amatniekus atrast!
Kad visa pasaule dzīvoja liela notikuma gaidās, kāri ķerdama laikrakstos ziņas par Velsas princi, tuvākajā laikā kronējamo Anglijas karali Eduardu VIII, Šanas virsaitis grāfs Miķelis Amālijas dēls Vanags kā jau augsti dzimusi personība arī gribēja piedalīties Lielbritānijas valsts svinībās.
INESE RAMUTE. Kopš 1987. gada Valmieras Drāmas teātra aktrise. No 2001. gada Valmieras Viestura vidusskolā kopā ar skolēnu teātra Sprīdītis māksliniecisko vadītāju veido teātra klašu audzēkņu un Sprīdīša izrādes, runas pedagoģe. Gada valmieriete 2017. Ģimene: vīrs Valmieras teātra aktieris Juris Laviņš, meitas — režisore Elīna Cērpa. Iestudējusi izrādi Lūcis Valmieras teātrī, šobrīd veido izrādi Ģertrūdes ielas teātri Rīgā. Liene Laviņa-Kalnaella, dokumentālās filmas Rūķi par Valmieras aktrisi Rutu Birgeri, ir jaunas ieceres, bet šībŗiža dzives prioritāte ir septiņus mēnešus jaunā meitiņa Rota, un viņas brālis sešgadīgais Vestards.
Sākusies skaitīšana: cik dienu līdz Latvijas simtgadei –– 2018. gada 18. novembrim. Līdz datumam, kurā Rīgas Otrajā (Krievu) teātra ēkā pasludināja Latviju. Namā tagad Latvijas Nacionālais teātris. Tā laika nosaukums krievu valodā redzams plāksnē, ieejot ēkā pa durvīm no kanālmalas. Bet tagadējā Latvijas Nacionālā Operas un baleta teātra namā tajā laikā bija Rīgas Pirmais (Vācu) teātris. Latvijas valsts proklamēšana notika ar Vācijas varas iestāžu svētību. Latvijai tik nozīmīgajā notikumā krievu teātra ēku apsargāja vācu karavīri.
Laikā pēc Ziemassvētkiem un pirms gadu mijas man gribētos padomāt un padalīties ar Valmieras muzeja krājuma materiāliem. Nereti sabiedrības atmiņa ir īsa, ar to domāju, ka aizmirstas procesu priekštecība. Atmiņās pagājušais laiks iegūst citu nokrāsu, bet procesi, kas noris šodien, nereti liekas sveši vai pavisam nesen aizgūti, varbūt kādam nepieņemami vai šķietamai vispāratzītai tradīcijai nepiederoši. Šoreiz neliels vizuāls ieskats jeb epizodes, kā Valmierā tika svinēti Ziemassvētki 20. gs. pirmajā pusē.
Vecā gada izskaņā Miķelim tāds apcerīgs noskaņojums... Īsti negribas utis Valmieras vispār jau tīri lepnajā kažokā meklēt, taču tai pat laikā gribas kādu nelielu novēlējumu zem Jaungada eglītes (Miķelim tieši gadu mija joprojām tie paši galvenie svētki!) nolikt – varbūt arī piepildās Latvijas simtgades gaidās!
Aiziet gads, kurā, sākot ar Saeimas deputātiem un beidzot ar dzimtsarakstu nodaļu vadītājiem, bija arī liela satraukšanās par demogrāfisko problēmu risināšanu un šajā sakarā arī par ģimenes saišu stiprināšanu. Kamēr zinātnisku skaidrojumu par arvien vairāk ģimenēm, kas šīs saites vispār nesasien vai arī pārāk ātri tās vaļā raisa, atļaujos apgalvot, ka vismaz Valmierā ģimeņu nestabilitātei pamatā ir jaunlaulāto uz tiltiem piekarināto slēdzeņu aizliegšana.
Ik reizi, satiekoties ar šādiem cilvēkiem, nodomāju, ka viņi tiešām ir pelnījuši būt laimīgi. Lai arī cik grūti dzīvē gājis, viņi vienmēr viens otram bijuši kā otra sirds pusīte, kā drošs plecs, uz kura balstīties. Visas grūtības pārvarēt un par saticīgu kopā būšanu sešdesmit gadu garumā priecāties spējuši valmierieši PĒTERSONI — ELITA un KĀRLIS, kuri šajā gada nogalē svin dimanta kāzas.
Valmieras bibliotēkas direktores vietniece VITA ZIEDIŅA ar grāmatu kopā ir visu savu apzināto dzīvi, no kuras liela daļa ir saistīta ar mūsu pilsētu. Novembrī skaļi un priecīgi izskanēja pēdējā laika iedvesmojošākais notikums šajā kolektīvā — mūsu grāmatu krātuves desmitgades svētki.
Marikas Eglītes foto
I *1702. gadā pilsētu un baznīcu krievi nodedzina. *1706. gadā pils ķieģeļus, arī kamīnus zviedru ķēniņa vietnieks ļauj izlauzt Brenguļu muižas būvēm. *No 1323. gada Valmiera ir pilsēta. *1623. gadā Valmierā novieto 300 somus. *1835. gadā Valmierā pierakstīti 1639 cilvēki. *Gadatirgi: Matīsa –– 21. septembrī; Simjūda (Sīmaņa-Jūda) –– 28., 29., 30. oktobrī. *1965. gada vasarā atklāj koka tiltu pār Gauju, arhitekts Ferdinands Morics Meijers.
24. novembrī Valmierā pirmo reizi notika pasākums «Pēcpusdiena ar mēru», kura laikā uzņēmēji tikās ar Valmieras pilsētas, Kocēnu, Burtnieku un Beverīnas novadu domes priekšsēdētājiem.
Lai atbalstītu uzņēmējdarbību, Valmieras pašvaldība šogad izstrādājusi projektu Leona Paegles un Voldemāra Baloža ielu pārbūvei, kuras rezultātā, divu kilometru garumā pagarinot Leona Paegles ielu un savienojot to ar autoceļu P18 Valmiera-Smiltene, tiks izveidota pilsētas Rietumu industriālā maģistrāle.
Gatavojoties Latvijas valsts simtgadei, Kocēnu novada jauktais koris “Imera” kopā ar Burtnieku novada jauniešu kori “Konsonanse” dāvinās Kocēnu un Burtnieku novada iedzīvotājiem jaunu koncertprogrammu “Dziediet visi vienu dziesmu”, iepazīstinot publiku ar diviem Vidzemes komponistiem – Emīlu Zilbertu un Ingmaru Zemzari.
Reālskolnieka Jura Birzgaļa stāstu 1978. gadā pierakstījis un papildinājis dēls Andrejs.