Gribēju būt policists
Citreiz mani vienaudži saka: «Zini, Lauri, paskatoties uz tevi, mēs nekad dzīvē nevarējām iedomāties, ka tu būsi skolotājs!». Skolā es biju palaidnis, bet ne ļaunā nozīmē. Man vairāk patika atrasties dabā, aptaustīt lietas un redzēt kaut ko jaunu, bija grūti piespiest sēdēt pie grāmatām. Pabeidzu pamatskolu un gribēju kļūt par policistu, bet atzīmes bija švakas. Tobrīd tieši Limbažos atvērās skola, kurā sagatavoja policistus, bet es nepaspēju iestāties. Man piedāvāja mācīties galdniekos ar domu, ka ar laiku varēšu pāriet uz policistiem. Pamācījos, bet mani tas viss nepiesaistīja un par manām paša palaidnībām, man iedeva «ātro diplomu». Tāpēc es sāku strādāt mežā, gaterī, arī par sargu, un tad es pie sevis pārdomāju savu to dzīvi, ka tomēr ir kaut kas jādara un jāiet mācīties. Iestājos Priekuļu lauksaimniecības tehnikumā.
Tobrīd lai iestātos bija jāiztur konkurss, uz vienu vietu bija trīs cilvēki. Stājos iekšā, protams, bija komisija un izskatīšana. Pie sienas izlika lapas ar vārdiem, kuri ir uzņemti, un es redzu, ka es neesmu sarakstā iekšā, es tā pārdzīvoju. Visi gāja projām, bet es paliku sēžot uz trepītēm. Nāca mācību daļas vadītāja un prasīja: «ko jūs te sēžat?» Es saku, ka es gribu mācīties. «Bet kā gribat mācīties? Jūs esat kaut kur ieskaitīts?» viņa jautāja, uz ko es atbildēju: «Nē, bet es gribu mācīties un prom neiešu.»