Egons Tālivaldis Ziediņš

1951. gada 22. augustā ar smagu sirdi sēdāmies vilcienā, lai dotos uz pirmo diezgan nezināmo darba vietu — Ludzu.

11. turpinājums. Iepriekšējais — 29. janvāra “Valmierieša”numurā.

Uztraukumam par ideoloģiskās pāraudzināšanas neveiksmēm, un ne tikai skolā vien, toreizējiem varas vīriem bija noteikti pamats. Skolā nekādi neizdevās nodibināt reāli darbojošos komjaunatnes organizāciju, jo biedru skaits bija tikko uz abu roku pirkstiem skaitāms. Mūsu klasē nebija neviena komjaunieša, un, ja kāds arī būtu bijis, nezinu, kā viņš mūsu vidū būtu juties.

Tā aizritēja seši Valmieras 1. pamatskolā pavadītie gadi, un tie precīzi sakrita ar Kārļa Ulmaņa valdīšanas laiku no 1934. līdz 1940. gadam. Mēs uzaugām autoritārā valstī, kurā visu noteica prezidents. Tomēr tā nebija nežēlīga diktatūra, kādas mums bija jāpiedzīvo vēlāk. Kaut arī Ulmanim bija jāceļ goda vārti, jākaisa puķītes viņa ceļā un jādzied Sveiks, tautas vadon’, sveiks, saulainais maijs,/Tu tautisko ilgu piepildītājs..., valstī valdīja kārtība, tika ļoti daudz padarīts, labklājības ziņā mēs neatpalikām no pārējām Eiropas valstīm un vairākas pat pārspējām.

9. turpinājums. Iepriekšējais — 30. oktobra “Valmierieša” numurā.

Rēķināšanu laikam apguvu galvenokārt praktiski, kad izrēķināju, ko no kabatas naudas varu atļauties nopirkt. Visbiežāk tās bija smalkmaizītes, kuras skolā kopā ar tēju varēja nopirkt lielajā starpbrīdī. Mamma gan vienmēr deva līdzi sviestmaizes, bet vai gan tās varēja salīdzināt ar kafijas maizīti, kurai vidū bija ļoti garšīgs dzeltens pildījums! Tā sviestmaize palika neapēsta un kaut kur mājās tika noslēpta, visbiežāk ēdamistabā aizmesta aiz lielā skapja. Taču mamma to parasti atrada, un tad sekoja liels bāriens un izskaidrošanās.

Valmieras puika 20. gadsimta virpulī

3. turpinājums. Sākums 27. II, 27. III un 24. IV numuros.

Maz Valmierā būs vidējās un vecākās paaudzes cilvēku, kas nebūtu vismaz dzirdējuši skolotāja Egona Tālivalža Ziediņa (1926 — 2018) vārdu. Gandrīz visu mūžu viņš dzīvoja un strādāja Valmierā. Dziļas inteliģences cilvēka un pedagoga atmiņu fragmentos varam ieraudzīt mūsu pilsētu pagājušā gadsimta 30. gados un vēlāk.

Ar lielu interesi izlasīju «Liesmas» 7. marta numurā cienījamā profesora Jāņa Kalnača rakstu «Akvārijs Valmieras pilsdrupās». Tajā izteiktajām domām piekrītu simtpro­centīgi un ceru, ka tas novērsīs vēl vienu kļūmīgu soli, kādi ne viens vien ir sperti, veidojot mūsu Valmieru.