Ilze Kalniņa

Valmierā ir viena speciālās izglītības iestāde, un izklausās, ka ar to pietiek, lai par visiem bērniem, kam ir mazāki vai lielāki intelektuālās attīstības traucējumi, arī smagāki uzvedības traucējumi, kuru iemesls ir konkrētas diagnozes, ir padomāts. Vietu, kur mācīties bērniem ar intelektuālās attīstības traucējumiem, pašvaldība nodrošina, un vispārējās izglītības iestādēm nav jāiespringst, ka skolas vidē, kur ik gadu mācības sāk pussimt un vairāk veselo pirmklasnieku, būtu resursi jāatrod kādam, kurš prasītu vairāk rūpju, uzmanības, individuālas pieejas, jo pašvaldība atteikumu jau attaisnojusi: «bērnam ar speciālām vajadzībām vispārizglītojošā izglītības iestādē ir nepieciešami ārkārtīgi lieli resursi atbalsta vides un personāla nodrošināšanā».

Dažu nedēļu laikā sanācis uzklausīt vairāku pašvaldību vadītāju pārliecību, ka viņu novadā «skolas tiks nosargātas». Mazsalacā bija runa par vidusskolas sargāšanu, Valkas novadā sava vieta būšot Ērģemes pamatskolai. Dzirdēju, ka par Beverīnas novada skolām iestājas gan pašvaldība, gan skolu vadītāji, gan bērnu vecāki.

Daudzkārt ir rakstīts par to, ka vienalga kuru valsts sistēmu analizēt, tajā būs trūkumi. Ja persona vai ģimene ar to saskaras personīgi, tad no maisa laukā lien ne vien adatas, bet kārtīgi īleni. Nereti cilvēki atzinuši, ka pašmācības ceļā jākļūst par juristiem, likumus studējot, lai zinātu gan pienākumus, gan tiesības, gan iespējas. Cik nav stāstu par to, kā cilvēki cīnās, lai atgūtu veselību, kā savu bērnu tiesības aizstāv invalīdu vecāki, lai izprastu, kāds atbalsts varētu pienākties, ja jāaudzina bērns, kurš nekad nepieaugs. Bija gadu desmiti, kad ļoti maz sevi varēja aizstāvēt bāreņi, jo viņi bija sistēmas ķīlnieki. Bija vajadzīgi bērni, lai Latvijā varētu uzturēt ilglaicīgās sociālās aprūpes sistēmu.

Ir virkne pētījumu un pieredzes stāstu, kā taupīt iepērkoties, kā pirkt, lai sagādātais nav jāmet laukā, kā iepirkties sezonā, nesezonā, atlaižu laikā. Ne mazāk ir aprakstu, kā visprasmīgāk noskatīt lietas internetveikalos un izvētīt, kuras tirgotavas godīgākas un pretimnākošākas. Kad runā par universālo dizainu un jauniem projektiem, tad vienmēr ir stāsts, ka pat lielveikaliem ir jābūt ērtiem visiem. Šoreiz nevērtēšu to, cik Valmierā ir to vietu, kur ērti var iekļūt gan cilvēki ratiņkrēslos, gan mammas ar bērnu ratiņiem, bet jautājums būs pavisam vienkāršs: vai mūsu pašu tirdzniecības galerijā «Valleta» nevarētu padomāt par to, ka kaut kur starp veikalu rindām varētu būt arī vieta soliem, kaut pašiem šaurākajiem, vai varbūt garderobei kaut kur pagrabstāvā?

Televīzijā reklamēja kādu latviešu seriālu, un tur viena no galvenajām varonēm otrai teica: «Sirdsapziņu mēs apēdīsim restorānā vakariņās kopā ar ikriem.» Citāts, kas spilgti pastāsta par pāris dienu seniem notikumiem, kad «Saskaņas» vēlētāji saņēma tiešu vēsti no Rīgas mēra Nila Ušakova. Proti, es tagad gribu kļūt par Eiropas parlamenta deputātu, un jūs, lūgtum, balsojiet! Rīgā šeptēties kļuvis grūti, draud pašam «bezdarbs» un vēl nopietnākas likstas, tāpēc, kamēr gājputni šurp, es labāk jau turp! Pie visa gatava, labā vidē, un solījums teju ar asarām acīs: aizstāvēt Rīgu un rīdziniekus no Briseles ārēm.

Plašajos labdarības projektos mēs esam dāsni. Piemēram, bērnu veselības stiprināšanai tā tiek saziedoti tūkstoši, un labi, ka esam gatavi otram palīdzēt ar eiro, pieciem vai simtu. Šīs ziedojumu akcijas atspoguļo sabiedrību, tās vajadzības, un valsts apgūst līdzatbildību. Taču tas ir tikai viens no ziedošanas veidiem. Ziedošanas kultūra ir dažāda, un pētīts, ka bieži vien ziedot naudu ir daudz vieglāk nekā atvēlēt otram laiku, padomu, līdzdarboties. Tas prasa lielāku iesaistīšanos.