Iespēja, ka par Sabiedrības integrācijas fonda padomes vadītāju varētu kļūt Saeimas vēlēšanās caurkritušais politiķis Imants Parādnieks, ir sacēlusi sašutumu gan sociālo tīklotāju publikā, gan dažā nevalstiskajā organizācijā. Jau tad, kad viņš tika ieskaitīts Ministru prezidenta padomniekos, valdīja teju vispārīgs viedoklis: tas ir nepelnīts amats.
Rādās, ka Rīgas domes opozīcija savu īso veiksmes brīdi būs (veiksmīgi) palaidusi garām. Nesanāca varu pārņemt, nu var nesanākt arī pašvaldības atlaišana. Vakar «amerikānietis» Oļegs Burovs, pilsētas galvas p.i., jutās kļuvis daudz drošāks savās cerībās savākt pietiekamu balsu skaitu sevis ievēlēšanai.
Bijušais Centrālās vēlēšanu komisijas vadītājs piedāvā Latviju sadalīt nevis piecos, bet 13 – 14 vēlēšanu apgabalos, kuros tiktu izcīnīti 7 – 10 mandāti. Tad deputāti būšot jūtami tuvāk saviem vēlētājiem. Diemžēl šajā ziņā Arnim Cimdaram ir taisnība.
Kad valdība ceturtdien izlēma atstāt amatā Valsts drošības dienesta priekšnieku, JKP ministri demonstratīvi pameta MK sēžu zāli. Juta Strīķe paziņoja, ka JKP tādējādi parādot Krišjāņa Kariņa valdībai «dzelteno kartīti» – brīdinājumu, ka tā var ātri krist, ja nerespektēs partijas vēlmes.
Latvijas Universitāti piemeklējis jauns skandāls – KNAB aizdomās par kukuļņemšanu šopirmdien aizturēja tās rektora vietnieci Baibu Broku. Acīmredzami šādi turpinās it kā jau pieklususī cīņa par augstskolas naudas lādes pārvaldīšanu.
Pirmdienas rītā svinīgo solījumu dos un amata pilnvaras pārņems jaunais Valsts prezidents. Viņa uznācienam, atšķirībā no pēkšņi pieteikto priekšteču Saeimas kuluāros izkaltās veiksmes, sabiedrība tika sagatavota jau laikus. Varbūt pat pārgatavota, jau pārbarota ar nesamērīgām cerībām.
No malas raugoties uz «deušakovizētās» Rīgas domes dīvainībām, šķiet it kā aplami, ka līdz šim valdījusī koalīcija vēsā mierā gatavojas virzīt jaunu kandidātu pilsētas galvas amatam. Vēl nupat tās pārstāvis Dainis Turlais tika nosviests ar lielu blīkšķi, pabijis augstajā godā vien trijas nedēļas.
Neslēpti histēriskais tonis, Ministru prezidentam reaģējot uz Igaunijas lēmumu mazināt akcīzi grādīgiem dzērieniem, vairāk nekā spilgti apliecināja, kāds ir viņa vērtējums valsts finanšu stāvoklim. Pārāk sāpīgs tajā būtu iespējamais iztrūkums – šogad 31 miljons eiro, nākamgad 123 miljoni.
Sabiedriskā doma tagadējo valdību vērtē visaugstāk starp visām, ko esam pēdējos vienpadsmit gados piedzīvojuši. Tiešām vairs nezinu: smieties, raudāt, mest plinti krūmos...
Latvijas galvenās augstskolas vadītāja vēlēšanu skandāls izvēršas politiskā afērā, kurā iesaistās «augstāki spēki», ne vairs tikai pašu tās darbinieku intereses, iegribas un intrigas. Tā kļuva par mērķi partijiskai alkatībai. 50 miljoni – šiem vārdiem ir pārāk salda skaņa.
Trešdien koalīcijas deputāti tik saldi slavēja Egilu Levitu, ka radās bažas iedzīvoties cukurslimībā no viņu ilgākas klausīšanās. Baidos, ka ātri vien no šīm pašām mutēm – sākumā pa kaktiem, vēlāk no tribīnēm – pār viņu gāzīsies žults, dusmas un nievas.
Latvijas vēlētāji no piedāvātā kandidātu skaita atkal izlasīja – kā gardās rozīnes no glīzdaina kliņģera – tos dažus cilvēkus, kuri šķita vispiemērotākie savu atbalstītāju interešu īstenošanai ES «lielajā» politikā. Turklāt Valda Dombrovska savāktais plusu skaits (88959; Sandrai Kalnietei – 60338; viņa oponentam Robertam Zīlem – 54883) padara lieku strīdu, kuram pienākas eirokomisāra portfelis. Cerams, arī paši koalīcijas partneri to saprot.
Jo mērogos lielāka, svarīgāka un sarežģītāka ir mūsu politiskā izšķiršanās, jo diemžēl pliekanāka ir ne tikai Latvijas balsotāju attieksme, bet arī mandātos it kā vitāli ieinteresēto partiju azarts.
Ilggadēja pieredze, politikas notikumus vērtējot un prognozējot, liek man ciešāk (bet ne izmisīgi!) turēties pie SKDS veikto aptauju rezultātiem. Tāpat arī šī pētniecības centra vadītāja Arņa Kaktiņa lādzīgums un viņa privāto simpātiju neaizmiglotais skats uz latvju politikas ķēķi. Taču vienai otrai partijai, kuru izredzes uz eiromandātiem noliedz SKDS publicēti skaitļi, noteikti daudz tīkamākas ir citu sociologu veiktās aptaujas, kas tomēr cerības saglabā.
Šo vēlēšanu uzkrītoša iezīme ir normālām Latvijas partijām agrāk pilnīgi neiespējama lieta – no malas pieaicinātu cilvēku, «piepirktu spēlētāju», likšana triju it kā spēcīgu sarakstu galvgaļos. Tā ir dīvaina un nožēlojama īpaši tāpēc, ka šiem cilvēkiem nav ne kripatas politiskā darba pieredzes. Taču partijas izliekas neredzam šo absurdu un (it kā) pilnīgā nopietnībā taisās viņus «šaut kosmosā». Tā degradējas EP vēlēšanu svarīgums pilsoņu prātos, un daudziem tas šķiet kārtējais «skaistumkonkurss, kas manu dzīvi nekādi nemainīs».
Valdība sāk nervozēt – vēlētāju dāvātais uzticības mandāts ir nodilis, darbi īsti neveicas, visam trūkst naudas, uzrādāmu panākumu nav, Kučinska «prettautiskais režīms» publikai rādās arvien nostalģiski tīkamāks... Laiks meklēt iekšējo ienaidnieku, likt «galvām ripot»!
Mūsu galvenā eiropartija «Vienotība», kas tagad dēvējas par «Jauno», atkal saskaras ar problēmu, kas citām būtu salds sapnis: vai dabūsim vismaz četrus mandātus? (Un eirokomisāra amatu Valdim Dombrovskim?)
Izbijusī premjerpartija, piesakot tiesībsargu valsts galvas amatam, izmisīgi cenšas izrādīties par joprojām vērā ņemamu politisko spēku. Kad Raimonds Vējonis, ZZS sākotnējais kandidāts, atteicās no šaubīgā goda piedzīvot smagu sakāvi Saeimas balsojumā, viņa vietā nepiedienīgā apsviedībā tiek pieteikts (acīmredzami – jau laikus sagatavots) dublieris.
Nez kāpēc Latvijas politiķus tik ļoti satrauc, ka 25. maija vēlēšanās ir sagaidāma zema pilsoņu līdzdalība. Iespējams, pat krietni zemāka nekā iepriekšējā reizē (toreiz uz iecirkņiem devās 30 procenti balsstiesīgo). Vairākas partijas – «Attīstībai/Par!», Nacionālā apvienība, Jaunā konservatīvā partija, jo īpaši «Saskaņa» – pašas parūpējās, lai sabiedrība šo pasākumu neuztvertu nopietni. Tāpēc uz Briseli savīkšķījušies braucēji lauza rokas vai tukši sapņo par pilsoņu pārpludinātiem iecirkņiem.
Agrāk sevi par paraugvalsti sludinājusī Igaunija līdz ar jaunās valdības apstiprināšanu iedzīvojās skaļos skandālos. Tallinas varas gaiteņos notiekošais mums ir ļoti pamācošs, jo kļūst pārāk līdzīgs pašu mājās notiekošajam. Jā, arī tagad, svētku priekšvakarā, ir vērts piedomāt, cik tīrs ir mūsu valsts «galds», kuru kā svētku baltie galdauti pārklāj tautas patriotisms.