Dainis Lemešonoks

Pēdējās nedēļās valdošie politiķi aizdomīgi bieži izsakās par viņu nez kāpēc pēkšņi pamanītām nesaskaņām koalīcijas partiju starpā. It kā pirms tam visi būtu zvīņainām acīm staigājuši. 

Vēl gluži nupat lepni ļaudis dažādās maskavās, vašingtonās un citviet zvaigāja par lēnīgo Eiropas Savienību, kad tās vadība Briselē apmulsa koronavīrusa priekšā, kautri deleģējot ar to cīnīties pašām dalībvalstīm. Taču tieši lēnīgumā, apdomībā un karstas putras nestrēbšanā slēpjas šīs ekonomiski politiskās konstrukcijas patiesais spēks.

Par to, ka Satversmes 81. pants ir pirmskara demokrātijai un sakaru tīkliem radīts politiskais instruments, tāpēc kļuvis par anahronismu, politikas apcerētāji runāja jau 90. gadu viducī. 

Pašizolācijas prasības daudziem no mums kļuva – bez visām citām problēmām – par netīkamu sociālo eksperimentu. Nereti tajā tiek izgaisinātas iedomas par to, cik esam ģimeniski un saticīgi. Vai par to, cik derīgi protam izlietot vienmēr tik deficīto brīvo laiku, ko tagad gluži vai klēpī iesviež Covid-19.

Galvenais – glābt dzīvības, ekonomika izcietīsies! Jo bargāki karantīnas pasākumi tiek ieviesti, jo straujāk pēc epidēmijas atkopjas saimnieciskā dzīve – šī ir pirms gadsimta iegūta pieredze, kas apmaksāta ar daudz traģiskāku cenu nekā mūs piemeklējušais koronavīruss.

Jā, tās pašas, ko rīko «mēra laikos». Ārkārtēji apstākļi ne tikai rada ārkārtējas problēmas un to risinājumus, bet dažam – arī ārkārtas iespējas. No tām, normālai dzīvei atjaunojoties, ir pārāk grūti atteikties. 

Saeimas koalīcijas sociālās drošības un īpaši veselības aprūpes politika ir konsekventi taupīga. Pat koronavīrusa pandēmijas laikā mediķiem atsaka palielināt finansējumu.

Ja kaut ko var izmantot politiski, to noteikti izmantos. Par šo likumu spēcīgāks varbūt ir vienīgi Zemes pievilkšanas spēks. Valdība vēlas izmantot pandēmijas izraisīto sabiedrības apjukuma brīdi, lai (kā premjers teica) «agresīvi» veiktu iecerēto nodokļu reformu.

Latvijā tiek saražots vairāk gaļas nekā patērēts, pusotras reizes vairāk piena, trīsreiz vairāk graudu. Uzņēmums «Dobeles dzirnavnieks» saražo trīs līdz pat četras reizes vairāk makaronu, nekā mēs apēdam. 

Koronavīruss ir pelnījis, lai mēs pret to izturētos ļoti nopietni. Taču cik nopietni? Nemanāma ir robeža starp saasinātu piesardzību un paniku, kas patiesībā rada šķēršļus slimības uzveikšanai.

Pieļauju, ka dumpošanās Strenčos un citviet, tur nevēloties novadu reformas uzspiestu «laulību» ar Valku, glaimo Vidzemes metropoles iedzīvotāju pašapziņai. Taču vai galvenais dzinulis stāties zem Valmieras hipernovada karoga nesakņojas prastā pārliecībā, ka «šī slaucamgovs ir pienīgāka»?

Mēs, birokrātijas varā dzīvojot, sen esam pieraduši uzskatīt, ka papīrs pacieš visu. Īpaši – ierēdņu vai politiķu aprakstīts. Taču ministru strīdi par topošo Nacionālo attīstības plānu (2021-2027) atgādina: tādā veidā valdībai rodas pavisam reāla nauda.

Dānija piekrita Latvijai izdot Kristīni Misāni. Dzimtenē likuma sargi noteikti būs daudz pielaidīgāki, izmeklējot noziegumus*, kuros viņa tika apsūdzēta Dienvidāfrikā. Izrādās, dažu apņēmīgu cilvēku sau-jiņa spēj «nospiest uz ceļiem» vismaz divas valdības un arī pārjūras karaļvalsts tiesu varu. 

Valdības koalīcijai nostrādājot gadu, Ministru prezidents Krišjānis Kariņš to atzīst par rīcībspējīgu ķerties klāt nodokļu sistēmas uzlabošanai. Šajā mēnesī no Finanšu ministrijas tiek gaidīti pirmie piedāvājumi rīcībai. Premjera paziņojums, ka iedzīvotājiem no pārmaiņām nevajag bīties, gluži loģiski raisa satraukumu...

Dzīve nebeidz pārsteigt pat tās krietni burzītos, varbūt pat pašu vellu redzējušos un tāpēc savos prātojumos viegli žultainos sabiedrības (ne)tikumu aprakstītājus. Izrādās, mēs, Latvijas iedzīvotāji, turpinām izmest atkritumos TREŠDAĻU saražotās pārtikas.

Redzot, ka Jurim Pūcem un Saeimai darbs nesokas, pati galvaspilsētas paš-valdība divās dienās pielika sev treknu punktu. Rātsnama iemītnieku it kā neprātīgajā uzvedībā slēpjas dzelžaina loģika.

Kā rādās, politiķu skurbā sajūsma par to, ka valdība ir nostrādājusi gadu un veikli pārcietusi mediķu protestus, «nebeidz beigties». Baidos, ka šādā pacilātībā valsts vara tiešām var nolaisties līdz mēģinājumam pilsoniskai sabiedrībai ierādīt «tās īsto vietu».

Latvijas 40. valdība ir ne tikai noturējusies apaļu gadu, bet arī to raiti nostrādājusi. Pārliecinājies, ka viņam zem kājām ir kaut cik stabils pamats, Ministru prezidents mums sola/draud ķerties klāt nodokļu sakārtošanai. Varbūt kādu beidzot arī samazinās?

Godīgi teikšu – ja varētu, šo nerakstītu. Vēmiens nāk, raugoties un klausoties «svarīgajā politiskajā procesā», kas iesākts ar Artusa Kaimiņa patriekšanu no paša radītas partijas Saeimas frakcijas. Tajā palikušie deputāti tagad visgudri lemšot, kā veidot savu gaišo nākotni zem citas izkārtnes.

Zaļzemnieki jūtas gluži vai pateicīgi Jānim Bordānam un viņa kontaktiem Vašingtonā. Aivaram Lembergam un viņa biznesa partneriem noteiktās ASV sankcijas apvienībai dāvā «otro elpu»: urā, beidzam nīkt dziļā opozīcijā, ceļamies cīņai par Latvijas suverenitāti!