Ārzemju kapitālam mūsu «investīciju klimats» šķiet drēgns
Krišjānis Kariņš nu ir pavisam pametis valdību, taču viņa laikos – īpaši otrajā valdībā – ieviestais kurlums pret sabiedrības viedokli padziļinās ar pilnu jaudu.
Krišjānis Kariņš nu ir pavisam pametis valdību, taču viņa laikos – īpaši otrajā valdībā – ieviestais kurlums pret sabiedrības viedokli padziļinās ar pilnu jaudu.
Protams, pie savas vēl nesen tik iespaidīgās politiķa karjeras galīgas sacūkošanas vislielākā vainas daļa pienākas pašam «čigāna lāsta» – nesavaldītas lepnības – ķertajam Krišjānim Kariņam.
Pērnā gada maijā Vienotības liekulīgi slacītās «krokodīļa asaras» par sevis apzagšanu, nosūtot tās populārāko politiķi Edgaru Rinkēviču uz Rīgas pili, tagad premjerpartijai atspēlējas kā pazemojoša realitāte.
Skandāls ap Mūzikas akadēmijas (tāpat arī Mākslas akadēmijas un diemžēl ne tikai šo abu) dažiem mācībspēkiem, kam nagi niez grābstīties gar studentēm, šķiet aizgājis pārsteidzošā plašumā tāpēc, ka tagad politiski kultūras jomu vada partija Progresīvie.
Nu jau bijušā partijas Vienotība ilggadējā biedra un tās nesenā biroja vadītāja sūdzība atbildīgām iestādēm, ka viņam alga 2017. gadā daļēji maksāta aploksnē (un nav, kā ticis solīts, kompensētas tādēļ neveiktās sociālās iemaksas) ļaus mums noskaidrot savas valsts tiesiskuma patieso līmeni.
Kā reaģētu Latvijas sabiedrība, ja Ministru prezidente/prezidents vīzdegunīgi ignorētu Valsts prezidentes/prezidenta ielūgumu ierasties viņas/viņa rīkotās 18. novembra svinībās?
Skolotāju arodbiedrība jūtas spiesta atzīt acīmredzamo: valdība ir streikotājus bezkaunīgi apspēlējusi, atstājusi muļķos. Tāpēc tā Ministru kabinetam draud ar tiesu – gluži kā ļaunprātīgam alimentu nemaksātājam...
Tāds ekonomikas termins* diemžēl atkal ir aktuāls. Tā saucas preču ražotāju/tirgotāju prakse blēdīties, ierastajā iepakojumā (vai tam līdzīgā) pārdodot svarā mazāku produkta daudzumu.
Iespējams, vien līdz tām, kas gaidāmas 8. jūnijā. Lai ko sabiedrībai klāsta satiksmes ministrs, viņš skaidri apzinās: Latvijas Pasts nevar nodarboties ar «labdarību».
No pirmdienas vēl nezināms skaits mūsu lauksaimnieku Zemnieku saeimas virsvadībā sola uzsākt reģionālus publiskos protestus. Viņu akcija paredzēta arī Valmierā.
Nupat vēl ziemeļu kaimiņvalsts skolas, vērtējot audzēkņu sekmes, tika sludinātas esam pārākas ne tikai par mūsējām – tās apsteidzot pat turīgo Somiju. Savukārt kopš pirmdienas Igaunijas skolotāji streiko, lai piespiestu valdību ar viņiem kaut cik rēķināties.
Šobrīd – pēc Putina draudiem atriebties par viņa impērijas Latvijā līdz šim dzīvojošu pilsoņu «ciešanām» – mūsu sabiedrība šķiet atkal nonākusi situācijā, ko piedzīvojām tad, kad Krievijas armija iebruka Ukrainā.
Nacionālā mēroga mediji pie mums un Igaunijā atstāsta paša Ukrainas prezidenta teikto, ka viņa pēkšņās vizītes Latvijā un abās Baltijas kaimiņvalstīs esot pateicības apliecinājums par mūsu tautu un valdību nelokāmo atbalstu cīņā pret agresoru.
Protams, ja spriežam par Latvijas politiku. Ekonomikā, kā jau rakstīju iepriekš, pārāk daudz ir atkarīgs no kopējās konjunktūras Eiropas Savienībā.
Ekonomikā un politikā šis bija izteikti draņķīgs gads. Tāpēc gribas cerēt, ka mums – katram un tautai kopumā – tas vismaz kaut kā kompensējās mīlestībā un draudzībā, citās cilvēciski siltās attiecībās vai vēl kādos laimīgos brīžos.
Ik gadu daudziem Ziemassvētki «atnāk negaidot», izraisot zem eglītes liekamo lietu meklēšanas drudzi. Tagad pats esmu šīs kaites diezgan dziļi skarts, un iekšējā balss pukojas pilnā sparā: tiešām visu rudeni cerēji, ka nepielūdzamais jampadracis šoreiz izkritīs?
Sākušās runas par – cenšoties izteikties piesardzīgāk – varbūtēju valstisku atbalstu privātiem kokapstrādes uzņēmumiem uz akciju sabiedrības Latvijas valsts meži (LVM) rēķina. Šķiet, dažai premjerpartijai tā joprojām šķiet «pārāk daudz» pelnoša.
Vakar sākās valsts politiskās dzīves galvenais notikums (šogad gan jau otro reizi) – budžeta pieņemšana galīgajā lasījumā. Valdības partijas mums svēti sola, ka šoreiz Jēkabielā nebūs «darba nakts maiņā».
Man ir pat ļoti žēl, ka mūsu sabiedrības klusais sapnis – tomēr reiz «atriebties Piritai/Tallinai» par 1980. gadā garām palaisto iespēju rīkot olimpisko jahtu regati Rīgas jūras līcī – aprāvās tik ātri, pat īsti neuzņēmis apgriezienus.
Saeimas deputāta Andreja Ceļapītera pēkšņā – varbūt pat demonstratīvā – patriekšana no Jaunās Vienotības (JV) frakcijas uzrāda: ikgadējā cīņā par budžeta pieņemšanu atkal premjerpartiju un tās finanšu ministru ir pilnībā pārņēmusi «drupaču lasīšanas» apsēstība.