Iepriekšējās nedēļas nogalē Armēnijas galvaspilsētā Erevānā svinīgā ceremonijā tika pieminēta 100. gadadiena kopš Osmaņu impērijā notikušās, valsts līmenī organizētās armēņu masu slepkavošanas, kuru Armēnijā un vēl virknē valstu vairāk nekā pamatoti atzīst par genocīdu. Slaktiņu, kurā izdzīvoja tikai katrs ceturtais no Turcijā mītošajiem armēņiem, pie tam izdzīvojušie bija spiesti doties bēgļu gaitās, citādi kā par genocīdu dēvēt vispār nav iespējams.
Drīzumā gaidāmās Latvijas prezidenta un mazākā mērā virknes augstu amatpersonu vēlēšanas kārtējo reizi rada pārdomas par to, cik ierobežotas patiesībā ir mūsu iespējas ietekmēt šos procesus. Šim faktam, cita starpā, nevajadzētu nevienu pārsteigt, ja paraugās plašāk, tad ne mazāk ierobežotas ir arī citādi domājošo iespējas nokļūt pie reālās varas svirām.
Šīs nedēļas sākumā kļuva zināms, ka Latvijas galvenais drošības dienests — Satversmes aizsardzības birojs (SAB) — atteicis trim Saeimas deputātiem izsniegt speciālo atļauju darbam ar valsts noslēpumu, kā arī nolēmis anulēt speciālo atļauju Valsts kancelejas direktorei Elitai Dreimanei. Atšķirībā no E. Dreimanes deputātu vārdi netiek izpausti, paziņojumā vienīgi norādīts, ka viņi ir informēti par šo lēmumu.
Pēdējā laikā vairāki vēlēti politiķi, ieskaitot premjerministri Laimdotu Straujumu, ir veltījuši skarbus vārdus ienaidniekam vārdā birokrātija. Izrādās, birokrāti Latvijā ir tik vareni, ka neļauj pat valsts ietekmīgākajiem politiķiem īstenot viņu labos nodomus. Piedevām vēl atsevišķi īpaši zinoši politiķi ļauj saprast, ka vietējiem birokrātiem esot, kā teiktu tautā, «jumts» Briselē, kuras izpildkomiteja rūpīgi pieskata, lai netiktu darīts pāri tās mazākajiem brāļiem un māsām.