Lemingu pēdējais skrējiens?
Pēdējo gadu notikumi kā Eiropā, tā pasaulē kopumā — ekonomiskā krīze, bēgļu straumes, terorisms, mantiskās nevienlīdzības pieaugums daudzās pasaules valstīs un virkne citu negatīvu parādību — ir noveduši pie jūtama vairāk vai mazāk radikālu politisko spēku popularitātes pieauguma.
Pie mums šī tendence vēl nav kļuvusi tik jūtama, tomēr lielākajā daļā Rietumu tā dēvēto tradicionālo politiķu vidū valda īsta panika. Vēlētāji vairs vienkārši netic, ka līdzšinējā politiskā prakse ir spējīga dot kādus taustāmus rezultātus, tamdēļ atdod savas balsis ļaudīm, kuri piedāvā radikālus, taču vienkāršus un ikvienam saprotamus risinājumus, kā arī skaidri norāda vainīgo virzienā. Izvēle šajā ziņā ir ļoti plaša, tomēr vēlētāji pamatā priekšroku dod vai nu visāda veida sociālistiem, kuri sola cīnīties ar kapitālistu patvaļu, vai arī politiķiem, kuri vadās pēc principa, ka galvenā vērtība ir nacionāla valsts. Šī tendence ir vērojama pat ASV, kur liels skaits vēlētāju pirms gada beigās paredzētajām valsts prezidenta vēlēšanām atbalsta demokrātisko sociālistu Berniju Sandersu vai ekstravaganto amerikāņu nacionālistu, multimiljardieri Donaldu Trampu.