Caurspīdīguma princips
Pēdējā laikā publiskajā telpā aktualizējies jautājums par politiķu mantisko stāvokli vai, pareizāk, — viņu centieniem slēpt savus ienākumus. Ne tikai tā dēvētie Panamas dokumenti, kas liecina — daudzu pasaules valstu ietekmīgi politiķi slēpuši savus līdzekļus ārzonās vai vismaz nav informējuši par saviem ārzonu uzņēmumiem vēlētājus, bet arī pētījumi par korupcijas nodarīto iespaidīgo postu Eiropas Savienības (ES) dalībvalstu ekonomikām, kā arī virknes politiķu, tostarp arī Latvijas, klaja nevēlēšanās informēt sabiedrību par savu finanšu stāvokli ir izraisījusi ievērojamas daļas sabiedrības sašutumu.
Tradicionāli kaismīgie cīnītāji pret politisko korupciju — dažādu pētniecisko iestāžu, fondu utt. pārstāvji — protams, izmanto izdevību atgādināt kā par sevi, tā par pašu problēmu, apgalvojot: politiķiem ir pienākums informēt vēlētājus par savām darbībām, jo tieši sabiedrība ir tā, kas šos cilvēkus algo, un tātad tai ir tiesības zināt par viņiem vismaz to, cik lielā mērā politiķu darbi saskan ar vārdiem. Tiesa, ir gadījumi, kad likums šāda līmeņa atklātību neprasa. Piemēram, uz Latvijas deputātiem Eiropas Parlamentā nav iespējams attiecināt Latvijas likumos paredzētās prasības, jo viņiem algu maksā un dažādus izdevumus kompensē ne jau mūsu valsts, tomēr, ja politiķis nevēlas runāt par saviem ienākumiem, viņam nav ko darīt politikā, un punkts.
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv