Pagājušajās brīvdienās Valmierā, tirdzniecības centrā «Valleta» līdztekus lielo zīmolu veikaliem bija sastopami arī 57 skolēnu mācību uzņēmumu stendi – 27 no pamatskolām, bet 30 no vidusskolām, piedāvājot visdažādākās preces, sākot ar ēdienu, suvenīriem, dāvaniņām, kartītēm un beidzot ar tehnoloģijām un sarežģītiem risinājumiem, piemēram, tāda bija digitālā aproce ar vibrējošiem elementiem.
Zinātnieki vienmēr pastāvējuši uz to, ka viņi ir kaut kas līdzīgs bankai, kurā vajag likt iekšā naudu un pēc tam to vēl vairāk izņemt ārā valsts budžetam.
Lielība naudu nemaksājot, tādēļ palielīties varot arī tad, kad nemaz nevajag. Jo bieži iznāk, ka arī par lielīšanos jāmaksā. Ja ne naudā, tad ar uzticības zaudēšanu. Arī premjers Krišjānis Kariņš 2020. gada valsts budžeta tapšanas laikā ne reizi vien palielījās, ka šis nu būšot Latvijas vēsturē nepieredzēti liels budžets, izdevumu daļā paredzot pat vairāk par 10 miljardiem eiro.
Sagaidot Latvijas dzimšanas dienu, Vidzemes Augstskolas rektors, asociētais profesors, Sociālo, ekonomisko un humanitāro pētījumu institūta vadošais pētnieks, vēsturnieks GATIS KRŪMIŅŠ saņēma augstāko valsts apbalvojumu, kļūstot par Atzinības krusta komandieri.
«Kokle neapšaubāmi ir latviskākais instruments. Kā simbols tā redzama arī Brīvības piemineklī, tāpat Raunā ir piemineklis «Koklētāja», un uz mūsu naudiņas arī bija koklīte,» saka Valmieras Mūzikas skolas kokles spēles pedagoģe DACE PRIEDĪTE, kura ar šo instrumentu saistīta nu jau vairāk nekā trīsdesmit gadus.
Latvijā pirmie skautu pulciņi darbību uzsāk 1917. gadā. Ideju no Krievijas atveda latviešu jaunieši, kas Pirmā pasaules kara laikā bija bēgļu gaitās. Padomju Savienības laikā skautu apvienības tika likvidētas vai izceļojušie tās sāka veidot jaunajās mājvietās – Vācijā, Beļģijā, Kanādā, Austrālijā un citviet, kur tie darbojas vēl pašlaik. Sākoties Atmodai, Latvijā atdzimst skautisma idejas, skautu un gaidu vienības izveidojas Valmieras pusē. Šogad Valmieras 4. skautu vienība, kas darbojas Valmieras Viestura vidusskolā, atzīmēja 25 gadu jubileju.
Ķoņu pagasta «Saktās» plašās virtuves centrā joprojām darba kārtībā ir senā maizes krāsns, kas ir tik gudri ierīkota, ka savu siltumu pa tādu kā apli tā tālāk nodod vairāku istabu mūrīšiem. Arī šo māju saimniece EDĪTE KRASTIŅA ir dzimtas centrā, dodama ne tikai sirds siltumu, bet arī latviskās dzīves viedumu pieciem nu jau pieaugušiem bērniem un divpadsmit mazbērniem. «Līdz mazmazbērniem un tam atbilstošajam Lielmātes statusam gan vēl jāpagaida,» ar neiztrūkstošu humoru nosmej saimniece.
2018. gada nogalē Jaunsardzes kustībā aktīvi darbojās un jaunsargu mācību procesā iesaistījās vairāk nekā 8173 bērni un jaunieši, kas gan ir tikai puse no pašas organizācijas izvirzītā mērķa – 2020. gadā cerētā 16000 skaita sasniegšanas.
Sveču liešana ir ļoti sens amats, un tieši sveču formā jau vairākus gadus Rencēnu pagasta Svennēs, kas tuvākā un tālākā apkārtnē pazīstama kā unikālu Sīmansonu dzimtas vīru rokām tapušu metāla izstrādājumu kalve, top interesanta dizaina vaska sveces, manuprāt, vieni no labākajiem atjaunotās Latvijas laika suvenīriem. Sveču meistare IEVA SĪMANSONE stāsta par saviem tik latviskajiem gaismekļiem.
«Jau trīs gadu vecumā es paziņoju, ka būšu māksliniece, vēl pēc gadiem četriem es par to ar brālēnu saderēju uz kasti šampanieša, lai gan tolaik man topā bija limonāde Pienenīte. Taču zināju, ka tantēm Pienenīte negaršo, bet garšo šampanietis, tātad, kad derības vinnēšu, es arī būšu tante un arī man garšos šampanietis. Tomēr brālēns man to kasti nepērk, izliekoties, ka neko tādu neatceras. Limonādi – to jā, to viņš man varot nopirkt,» savas agrīnās mākslinieciskās tieksmes atceras rokdarbniece un tekstilmāksliniece AGNESE VAĻINIECE, kas kopā ar draugu Martinu dzīvo un rada Naukšēnu pagasta Ābelītēs.