Latvijas visu laiku pelnošākā sportista — basketbolista Andra Biedriņa — karjeras līkloči pamazām met savu pēdējo cilpu. No uz rokām nēsāta Vislatvijas elka līdz nievātam miljonāram, tāds ir šī sportista pēdējo septiņu gadu īsais CV.
Citugad dažu Latvijas augstāko amatpersonu pēdējo nedēļu pretrunīgie izteikumi un apgalvojumi būtu uztverami vien pietiekami komiski, lai ievadītu pavasarīgi jautru aprīli. Šogad, kad Eiropas dažādu likumu un starptautisku līgumu rāmo, bieži pat bremzējošo, sakārtotību un pareizumu pēkšņi ir pārsvītrojusi Krievijas agresīvā rīcība Ukrainā, Krimā, jautrībai vairs nav vietas.
Pagājušajā nedēļā gadījās uzklausīt Jāņa Daliņa stadiona pārziņa stāstu par vairākiem indivīdiem, kuri atļaujas ignorēt sporta bāzes iekšējās kārtības noteikumus, ņemot līdzi uz treniņu nodarbībām savus četrkājainos mīluļus.
Konflikts starp «Lattelecom» un kanālu TV3, kas noveda pie tā izslēgšanas no sakaru uzņēmuma piedāvātās interaktīvās tālrādes programmu paketes, līdzinās jau piedzīvotiem dažu ražotāju cīniņiem pret lielveikalu ķēžu diktētiem noteikumiem un cenām. Cieš gan vieni, gan otri — līdz uzvar tas, kas var atļauties ilgāk ignorēt zaudējumus un klientu neapmierinātību.
Pēdējās dienās plašu rezonansi medijos un sabiedrībā ieguvusi četrsimt Latvijā pazīstamu personību, galvenokārt kultūras un mākslas darbinieku, atklātā vēstule ar aicinājumu Valsts prezidentam Andrim Bērziņam izvērtēt savas spējas, atbilstību un piemērotību augstajam amatam — sakarā ar valsts pirmās personas neskaidro nostāju Ukrainas krīzes jautājumos.
Pie kriminālatbildības saukta kāda persona, kas draudējusi nogalināt vai nodarīt smagus miesas bojājumus Rīgas domes priekšsēdētājam Nilam Ušakovam. Šādus draudus amatpersona saņēmusi e-pasta vēstulē. Diez, parakstītā vai anonīmā? Ušakovs draudus ņēmis nopietni, e-pasta lietotājs ātri atkosts, un persona, kas piedraudējusi, tagad 50 stundas strādās piespiedu darbu. Savā ziņā pareizs prokurora lēmums, jo nav jādraud ne mēram, ne sētniekam.
Domājams, ka pēdējā laikā, vērojot rietumvalstu pieticīgi maigo reakciju uz notikumiem Ukrainā, daudziem rodas jautājums: kādēļ rietumu runas izrādījušās daudzkārt skaļākas par darbiem? Kādēļ solījumi ierobežot, apturēt, sodīt utt. realitātē izrādījušies tikai tādi papīra tīģeri, kas neko vairāk par jautrību izraisīt nevar? Un kā nākas, ka globalizācija, par kuru līdz šim regulāri ticis apgalvots, ka tā veicina pasaules valstu ekonomisko integrāciju un mazina politiskās pretrunas, pēkšņi izrādījusies graša vērta, ja Krievija bez liekas šaubīšanās riskē ar izslēgšanu no ekonomikas izteikti politisku un nacionālistisku mērķu vārdā?
Šis gads vispār tāds savāds, jo vairāki iepriekšējās — Valda Dombrovska — valdības ministri nav izdarījuši savus mājas darbus kā pienākas, tāpēc arī Eiropas naudas gandrīz ne pie viena nenonāk. Tagad ir būtiskas lietas, kas jāprecizē, jāsakārto nākamajam plānošanas periodam, jo Eiropas fondu naudas tagad būs pieejamas tikai no nākamā gada pavasara. Viss, kas saistīts ar uzņēmējdarbības infrastruktūras attīstību, kas būs tīrais finansējums pašvaldībām — tas būs 2015. gada pavasarī. Šogad, kā pagaidām izskatās, nebūs nekā. Var teikt, ka ministrijas bija pastrādājušas, lai jau šogad varētu sākt tērēt valsts budžeta naudu, ko pēc tam Eiropa atmaksātu. Te nu katrai ministrijai bija jānosaka stratēģiskais mērķis un tas jāapstiprina Briselē.