Cilvēcības ziedēšana
«Latvija ir mūsu māte. Man viņa ir kā māte. Viņu nedrīkst ne pievilt, ne apkrāpt. Tas ir tā, kā savu māti apzagt,» tā teikusi LIDIJA DOROŅINA-LASMANE, un šīs nedēļas sākumā, pirmdienā, Lidija svinēja simtgadi.
Viņa bija klātesoša virknē notikumu, kuros Lidiju tik daudzi vēlējās apsveikt, satikt, būt kaut vienā telpā ar cilvēku, kurš nekad nav atteicies no savas pārliecības, vērtībām, sirds balss un pasaules redzējuma. Cilvēka, kurš ārprātīgā laikā, nežēlībā, ļaunumā ir spēcinājies Ticībā, Cerībā un Mīlestībā.
Tieši šodien nav ne mazāko iespēju par Lidiju nedomāt un nerunāt, un nemudināt katru dažādos interneta avotos uzmeklēt sarunas ar viņu, jo tas ir kā atvērt Bībeli, kā lasīt atziņu grāmatu, tas ir kā klausīties mūzikā, kura nevis skan, bet kvēl purpurā, jo purpurs norādot uz augstdzimtību. Lidijas gadījumā tas nozīmē izturību, gara spēku, būt par iedvesmu citiem.
CILVĒKS, kura vārds uz mūžiem ierakstīts pretošanās kustībā un cīņā pret padomju okupāciju. Lidijas Doroņinas-Lasmanes mūžs ir liecība, ka gara spēks ir stiprāks par režīmiem un lūgšana – spēcīgākais ierocis. Foto Uldis Muzikants/Latvijas Okupācijas muzejs
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv