Valentīna Brūniņa

Viena no Kocēnu novada domes rīkotajā konkursā «Skaistākā dzīves vieta un vide Kocēnu novadā 2019» pieteiktajām daudzdzīvokļu mājām, ir «Saulrieti» Dauguļos. Māju ar sakopto apkārtni var redzēt jau no šosejas. «Arī pie mums Dauguļos ir skaistas mājas, tāpēc nospriedām, ka pašiem jāceļ deguns uz augšu, lai arī citi redz un vērtē,» par dalību konkursā teica pieteikuma iesniedzēja Gita Peirāga, piekrītot konkursa komisijas ieteikumam aprunāties ar vienu no puķu dobju uzturētājiem EDGARU ZAKŠU, izbijušu zemnieku, kurš kādā likteņa līkloču pagriezienā zaudējis gandrīz visu. Izņemot mīlestību pret skaistumu, ko sniedz ziedi. Nu jau turpat astoņus gadus Edgars mīt «Saulrietos»...

AS «Valmieras stikla šķiedra» prezidenta ANDRA OSKARA BRUTĀNA ģimene savās mājās uzņēmusi divus četrkājainos locekļus — labradoru un papilonu (tulkojot no franču valodas, tauriņu). Suņu meitenei tagad jau septiņi gadi, puisītis trīs gadus jaunāks.

Zināju, ka ceļā no Cēsīm uz Valmieru atrodas lidlauks, un iedomājos, ka lasītājiem būtu interesanti uzzināt, kas tajā notiek, tāpēc meklēju kontaktus, lai pieteiktos ciemos. Tā pavisam nejauši internetā uzdūros adresei «Lidlauks», Priekuļu pagasts, kurā, kā sazinoties izrādījās, neatrodas vis aeroklubs, bet gan starptautiskas nozīmes organizācija — Vides risinājumu institūts, kura mājvieta ir pavisam netālu no aerokluba — ceļa malā, pļavā, gluži necilā vienstāva ēkā. Bet tas, kas tajā notiek, ne pa jokam pārsteidza.

Šī vasara Rubenes baznīcas vēsturē iezīmēsies ar vismaz diviem nozīmīgiem notikumiem – aizvadītās nedēļas nogalē Rubenē ļaudis pulcēja nu jau piektā Livonijas Indriķa diena, un pavisam drīz sāksies Dievnama atjaunošanas darbi. Par to – sarunā ar Rubenes baznīcas draudzes mācītāju ARTI EGLĪTI.

Frīda psiholoģes IVETAS KREIŠMANES dzīvē nav pirmais suns – kopš bērnības laukos tie, starp citu, tikai vilki, kopā ar ģimeni bijuši vienmēr, izņemot neilgo laikposmu, kas Ivetas dzīvē saistījās ar pilsētu. Uz jautājumu, kāpēc tieši šī šķirne, Frīdas saimniece, nedaudz padomājot, pieļauj, ka laikam viņai pašai ir vilka dvēsele, iespējams, tāpēc nevarot ne iedomāties sev blakus citu suni. Vēl vienīgi labradori patīkot. Bet, tā kā lauku mājā vajadzīgs sargs, vilks, viņasprāt, ir vispiemērotākais. Frīdai šajā ziņā varot droši uzticēties.

Šopavasar Valmierā puķkopji un līdzīgi domājošie tiek iepriecināti jau otrreiz. Iepriekš Kultūras centrā interesentiem bija iespēja skatīt majestātiskos īrisus, bet šonedēļ Valmieras muzeja Garšaugu dārzā izkārtotajā izstādē iepazīties ar nelielu daļu (pavisam to ir ap 200) no Gunas Rukšānes un viņas meitas Līgas Popovas Raiskuma pagasta «Jaunrūjās»  izaudzētajām peonijām.

Tāpat kā mode, izejot gadu līkločus, lai arī ar mūsdienīgāku piesitienu, bet atgriežas, arī Latvijas dārzos no jauna ievērību izpelnās gan flokši, gan peonijas, gan citas mūsu zemītē labi pazīstamās, senāk audzētās puķes. Tiesa, dažas selekcijas rezultātā tik ļoti mainījušās, ka ir ko pabrīnīties. Un selekcionāri arvien turpina strādāt, veidojot izturīgākus, noturīgākus un vēl skaistāk ziedošus augus.

JĀNIS RAMANIS, kocēnietis. Kā pats saka, parasts lauku zēns. Un, ja viņam jautātu, kura ir viņa likteņupe, atbilde visdrīzāk skanētu ar populārās dziesmas vārdiem: «Tik pie Gaujas, tik pie Gaujas, tik pie Gaujas vēlos būt...».

«Jā, tieši tādu savu pirmo suni mēs vēlējāmies – Bordo dogu. Augumā lielu, iespaidīgu, nu kārtīgu suni,» uz manu jautājumu vienprātīgi atbildēja Orkāna saimnieki IVETA OĻĻA un NORMUNDS NĪGALIS, atzīstoties, ka izvēlē ietekmējušies no kādas filmas. Kad lēmums par suņa iegādi bija pieņemts, braukuši uz izstādi Ķīpsalā, lai uz Bordo dogu paskatītos klātienē. Atklājies, ka šī šķirne Latvijā ir retums, bet Normunds zināja stāstīt, ka Valmieras apkaimē vēl viens esot redzēts.

Tā rodas inovācijas

«Kādā intervijā par inovācijām Valmiermuižas alus ražotnes saimnieks Aigars Ruņģis teicis, ka inovācijas rodas brīdī, kad dzīvē radušās kādas problēmas. Domās šo atziņu pārnesu uz savu saimniecību un sapratu, ka tā tiešām ir.

Starp divām ambiciozām pilsētām – Valmieru un Cēsīm – atrodas Priekuļu novads, kurā iepriekšējās teritoriālās reformas rezultātā apvienojušies četri pagasti – Liepas, Mārsnēnu, Priekuļu un Veselavas.

SIA «ZAAO» aicinājusi iedzīvotājus novērtēt uz mājsaimniecībām piebraucamo ceļu stāvokli un ziņot, ja ir pamats aizdomām, ka atkritumu konteinera tukšošana nav iespējama. Lai netiktu bojāts klientu vai ZAAO īpašums, uzņēmuma speciālisti ar māju saimniekiem var vienoties par datumu, uz kuru pārcelt konteineru tukšošanu.

Mīlestība, kurā nav vietas nodevībai. Mīlestība uz mūžu. Īpaša saikne ar suni, kaķi, zirgu. Šoreiz «Sirdsāķīšu» stāsts par Cielavu – ķēvīti, par kuru saka: viņa ir zirgs ar dvēseli. Par kuras veselību un pat dzīvību cīnījās veterinārārsti, par kuru asarām acīs naktīs lūdzās mazā Odrija un visa viņas ģimene.

Novados turpinās pasta nodaļu optimizācijas politika, to darbalaika un darba apjoma samazināšanu pamatojot ar nodaļu apmeklētāju niecīgo skaitu. Taču AS «Latvijas Pasts» apgalvojums, ka arī Kocēnu novada pašvaldībā neviena nodaļa nestrādā rentabli, ir apšaubāms un acīm redzami nesaskan ar realitāti. Pašvaldība nostājusies savu iedzīvotāju aizstāvības pozīcijā. Veikta novada iedzīvotāju aptauja, top oficiāla vēstule gan Satiksmes ministrijai, gan Latvijas Pastam.

Ar jaunu, interesantu izrādi skatītājus 8. martā solās iepriecināt Kocēnu novada laikmetīgais teātris «Volatus». Pirms pirmizrādes sarunājos ar izrādes režisori LARISU MERCU.

«Kad pirms gadiem te, uz pilsētas un novada robežas, dabūjām zemi, audzējām dārzeņus un gājām uz tirgiem – gan Valmierā, gan citur. Reiz kādā no tiem bija sarīkota loterija, un mans numurs vinnēja zosi. Izrādījās, ka tā ir zosu māte. Mājas vēl nebija, bet būda, kur zosi turēt, jau bija. Ārā vedot, tai sēju ap kāju saitīti, jo baidījos, ka var pacelties spārnos un aizlidot. Tieši tajā laikā avīzē pamanījām sludinājumu, ka Bērzainē pārdod zosis. Aizbraucām un nopirkām mūsu zosu mātei draugu. Abi putni sadraudzējās, paši viens ar otru nodarbojās un nebija jāvadā saitītē. Zoss dēja olas un arī zoslēnus perēja. Bet vienu nakti atnāca lapsa, perēklīti izjauca un mūsu zosīti aiznesa. Pelgots palika viens pats,» stāstu par spārnaino draugu sāk viņa saimniece ILGA CERA.

Pēc novada skolu reorganizācijas pamainījušās arī bijušās Vaidavas izglītības iestādes ēkas funkcijas – tā vairāk tiek izmantota sporta, kā arī internātpamatskolas vajadzībām.

«Tā bija sagadīšanās, ka izvēlējos melioratora profesiju. Dzīvoju Mālpilī, kur tolaik bija Mālpils hidromeliorācijas un celtniecības tehnikums. Pēc pamatskolas beigšanas man bija jāiet uz Siguldas vidusskolu. Dokumentus gan iesniedzu, bet bija bail aiziet no mājām. Jauniešu grupa, kas bija tehnikumā iesnieguši dokumentus, tika iesaistīti apkārtnes uzkopšanā. Arī es piedalījos, un direktors mani aicināja kārtot eksāmenus. Piekritu un nokārtoju. Lai arī konkurence nebija maza – 4,6 pretendenti uz vietu, mani uzņēma. Priecājos, ka esmu atkal mammai zem brunčiem (viņa tolaik strādāja tehnikumā) un vēl četrus gadus varēšu dzīvot mājās. Tā kļuvu par melioratoru, līdz tam nezinot, kas tas ir.

Šarmantais franču buldodziņš Leo nu jau turpat četrus mēnešus dzīvo Valmieras teātra frizieres SARMĪTES BERIŅAS ģimenē.

Kāds ir pašvaldības šī gada moto, jautāju Kocēnu novada domes priekšsēdētājam JĀNIM OLMANIM.