Danas brīnišķīgā pasaule

- 3.Aprīlis, 2020
Dzīvesstils
Laikrakstā

DANAS SAMULES mājās dzīvo liela četrkājaino ģimenes locekļu kompānija – pieci suņi, divi kaķi, divas šinšillas, trīs truši. Jā, un starp divkājainajiem arī viens papagailis. Tā ka varētu pieņemt, ka, cilvēkiem esot mazākumā, noteicēji te ir dzīvnieki (var jau tam nepiekrist, bet realitātē tā arī ir, un ne tikai šajā ģimenē). Pašai Danai dzīve šajā bariņā liekas pavisam normāla. Viņa saka – suņi ir ģimenes lieta. Kad Dana piedzimusi, mamma, kurai pašai pirms tam bijuši vairāki suņi, tostarp izglābtie, viņai nopirkusi ņufaundlendieti, ar kuru kopā meitene uzaugusi. 

«Mans suns man vienmēr ir vislabākais»

«Nezinu, kā šī mīlestība uz suņiem sākās mammai, bet dzīvnieki viņai vienmēr bijuši tuvu sirdij. Mammai un arī man pašai patīk lielo šķirņu suņi. Dzīvojot privātmājā, gribas, lai mājās būtu sargs, tā iepriekš pie mums atnāca divi Kaukāza aitu suņi, un arī tagad ir divi kaukāzieši – Krafta, kurai tagad pieci gadi, un šīs pašas šķirnes Nardi no Ungārijas, kuram četri gadiņi. Pagalmā šī kompānija, kurā ir arī desmitgadīgie – ņufaundlendietis Rikotta un īru seters Soraya, izskatās ļoti nopietna un bijību izraisoša.  Man pašai vēl arī mazais mīļumiņš Karaļa Čārlza spaniels. Tādi Latvijā pašlaik ir tikai skaitā zem desmit. No Kavaliera karaļa Čārlza šķirnes viņi atšķiras ar to, ka šie sunīši izmērā ir nedaudz mazāki, viņiem ir apaļāka galva un iespiests purniņš. Kažociņš ir tāds pats kā kavalieriem, uzvedība gan karaļiem no kavalieriem diezgan atšķiras. Kavalieris iet pie visiem mīļoties, spēlējas, ir ļoti sociāls, bet kings atzīst tikai vienu saimnieku, ir ļoti rezervēts un uzmanīgs pret citiem cilvēkiem, ar tendenci būt atturīgam pret svešiem cilvēkiem un dzīvniekiem. Kad paņēmu savējo karalīti, domāju, ka nu būs auzas, jo suns bija ļoti bailīgs, bet viss ir kārtībā, mans kings ir draudzīgs, izaudzis par sakarīgu suni,» stāsta Dana. 

Ideja par kinga paņemšanu bijusi spontāna. Dabā savu mazo princi ieraudzījusi un uzreiz viņā iemīlējusies suņu izstādē Valmierā. Pēc diviem mēnešiem teikusi mājiniekiem – es to sunīti ņemšu, un viss. Tā nu jau divus gadus starp visiem lielajiem ir mazais Princis, kurš kopā ar kaukāzieti Nardi dodas uz izstādēm. 

«Doma par kucēniem un naudas pelnīšanu ar suņiem mums nekad nav bijusi, man vispār šķiet absurdi pelnīt ar suņiem. Viņi mums vairāk kā mīluļi, pucinām un ucinām viņus, kamēr drīkstēja, braukājām pa izstādēm, kas man ļoti patīk, jo tās ir dienas, ko pavadu tikai un vienīgi ar savu suni. Tā ir pavisam cita atmosfēra, izklaide, var satikt citus suņu mīļus, suņi tiekas ar draugiem,» atklāj saimniece. «Izstādēs mums labi gājis. Pārstāvam Valmieras Kennelklubu, un visi mani suņi ir Latvijas čempioni. Oficiāli tituli ir Princim, Sorayai un Nardi, taču oficiāli tie noformēti tikai Nardi. Jā, viņš ir smuks un titulēts puika – gan jaunais, gan pieaugušo Latvijas, Igaunijas, Lietuvas čempions un pieaugušo Krievijas čempions. Neskatoties uz to, ka Nardi ir kaukāzietim netipiska galva, izstādēs viņu novērtē ļoti labi. Bet man patiesībā galvenais ir, ka viņš ir vesels, nevis vai ekspertam patīk vai nepatīk. Man mans suns vienmēr būs vislabākais. Mazais Princītis ir Lietuvas, Igaunijas, Latvijas juniors, starp pieaugušajiem tituli gan vēl tikai Latvijas vērtējumā, pasaulē ar viņu neesam bijuši. Izstādēs kingu ir ļoti maz, maksimums specializētajā izstādē bijuši septiņi, tā ka konkurence nav liela. Starp puikām Princis parasti paliek otrais, jo esot nedaudz par lielu, arī aste lauzta kopš dzimšanas, ne visi eksperti to pieņem. Lai popularizētu šo šķirni, visdrīzāk paņemšu vēl vienu karalīti.»

Sadzīvo, bet Kraftai īpašs statuss

Samuļu ģimene dzīvo netālu no Valmieras. Divstāvu mājas pirmais stāvs vairāk atvēlēts saim­nieciskām vajadzībām un diviem no suņiem – ņufaundlendietim ar seteru, bet abi kaukāzieši mīt pagalmā, kur ierīkoti divi lieli voljeri. 

«Visi mūsu suņi ļoti labi sadzīvo. Nardi vispār ir godīgs. Otra kaukāziete cenšas pieskatīt ņufu un seteru Sorayu, iecēlusi sevi par šerifu, bet mēs neļaujam, jo ņufs un seters ir desmitgadīgas dāmas, negribam, lai viņām rastos kādas traumas. Īpaši ņufu Rikottu mēģinām turēt atsevišķi. Parasti gan viss notiek mierīgi, bet jāuzmanās, lai kaut kur nebūtu atstāts kāds maisiņš vai priekšmets, tad Krafta to maisiņu sargās – neko neplēsīs, bet otru suni piespiedīs pie zemes un turēs, parādot, ka viņa ir galvenā, ka maisiņš ir viņas, nekas, ka tas ir tikai maisiņš. Kad nākam no pastaigas, abi kaukāzieši paši tūlīt dodas uz saviem voljeriem, tad skatāmies, vai pagalmā nav Rikotta. Ja viņa ir iznākusi, tad, parādoties Kraftai, Rikotta uzreiz pazūd aiz stūra, jo zina, ka Kraftai ceļā nebūtu prātīgi stāvēt. Tiesa, Krafta vēl savu statusu līdz galam nav izcīnījusi. 

Katram no mūsu suņiem ir sava vieta mūsu dzīvē. Tā gan vairāk mammas un mana lieta, tētis mazāk tajā visā iedziļinās, taču arī viņam ir sava mīlulīte un luteklīte – tā pati šefene Krafta. Un sunīte to apzinās. Nevienu no mums, atgriežoties mājās, viņa tik ļoti negaida kā tēti. Viņš ir Kraftas vīrietis, un Krafta ir viņa suns. Lai gan patiesībā viņa mums visiem ir īpaša.  Soraya vairāk ir mammai, bet Rikotta būs tam, kam ēdiens rokās. Šīs attiecības ir ļoti interesantas. 

Man arī patīk lielie suņi. Laikam tāpēc, ka ar tādiem kopā esmu augusi. Lielos var kārtīgi samīļot, izbužināt. Kad biju maziņa, man vienmēr patika, kā tas izskatījās izstādēs. Pati biju tikai galvas tiesu augstāka par ņufu, bet vedu lielo suni ringā. Cilvēki bija šokā – kā tik mazs bērns to var. Bet mamma sunim pateica, ka mani nedrīkst vilkt, ka jāiet blakus, un viss bija kārtībā. Vēl atceros – kad biju pavisam maziņa, mamma jūdza ņufu ragavās un suns veda mani uz bērnudārzu. Visiem bērniem bija liela sajūsma: suns ragavās! Man tā bija kā ikdiena.»

Pierastais ikdienas režīms

Dzīvnieki patiesībā ir tie, kas nosaka cilvēku dienas režīmu. Rīts sākas ar četrdesmit minūšu pastaigu pa mežu – līdzi tiek ņemti abi kaukāzieši, seters un mazais Princis. «Rikottu arī ņemtu, jo pastaigās parasti viss notiek mierīgi, taču viņai reizēm apnīk un viņa pati aiziet mājās. Ja sau­ktu līdzi, nāktu, bet mēs pat vairs nesaucam. Pēc pastaigas iedodam visiem ēst, pēc brokastīm katrs suns izdomā, ko darīt. Kāds rej uz cilvēkiem, kas staigā pa ceļu, cits kādu vārnu pa pagalmu patramda. Vakarā atkal visus pabarojam, tad izejam pastaigā. Nav jau mums šie dzīvnieki vienīgie. Ar visiem esam saraduši tik tālu, ka varam prognozēt, kas notiks. Lielie suņi neaiztiks trušus, kas skraida pa pagalmu, jo tie ir savējie. Kaukāzieši arī neaiztiek, truši pat iet viņu voljeros. 

Kad Rikotta bija jaunāka, abi ar seteru Sorayu gāja uz dārziem. Ja abas nebija mājās, jau zinājām, ka kaut kur vazājas. Braucām savākt. Skatāmies, stāv vienā dārzā aiz žoga, sakām, lai lien ārā. Nē, skatās uz to caurumu, pa kuru tikusi iekšā, bet ārā nelien. Sak, es tur sēdēšu, paši nāciet pakaļ. Tagad abas vairs nekur neklejo, esam arī uzstādījuši radiosētu, un seters ar ņufu zina robežu.» 

Dana atzīst, ka ar kaukāzieti Nardi viņai paveicies – viņš nav nekāds psihopāts, nekad neceļ kašķi, nevienam nav uzbrucis. Bet izstādēs, zinot, ka kaukāzieši ir nikni suņi, viņiem abiem ar Nardi ceļš pašķiras. «Dažs savu mazo sunīti, kaukāzieti ieraugot, domā, ka lielais viņa suni tūlīt nokodīs, bet manējais pat uzvedas prātīgāk nekā mazais, kas reizēm var mēģināt no bailēm iekost. Ir redzēts, ka mazais bez mitas vaukšķ, pat iekaras lielajam kažokā, bet lielais ir pacietīgs, iet, galvu pacēlis, ar visu karekli suņa izskatā,» stāsta Dana.  Pieļauju, ka daudzi nogrozīs galvu, iedomādamies, cik šī četr­kājainā kompānija mēnesī apēd. Saimniece gan saka: nav tik traki – lielajiem tiek gādāts 20 kilo­gramu sausās barības maiss mēnesī, vēl ēdienkartē kādi kauliņi vai gaļas atgriezumi. Princītis tādu maisu izēdot pusgadā un esot vienīgais, kuram papildus tiek doti konservi. 

Vēl Danai ir kāds sapnītis – vilku špica šķirnes sunītis, kas Somijā jau aizrunāts...

DANA ar mīlulīti Princi. Foto no personiskā arhīva


Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv

Komentāri
Pievienot komentāru