Ilze Kalniņa

Baltijas valstis lielam skaitam patvēruma meklētāju nav gatavas

Šogad Vidusjūrā dzīvību zaudējuši gandrīz 1800 nelegālie imigranti, liecina Starptautiskās Migrācijas organizācijas publiskotie dati. Sestdien Vidusjūrā pie Lībijas krastiem atkal izglābti aptuveni 3500 imigranti. Sēžoties pārpildītās laivās, patvērumu Itālijā, Grieķijā, Maltā cenšas gūt sievietes, arī   gaidībās, bērni, vīrieši. Viņi bēg no kara, nabadzības un šausmām. Bēgļu skaits pieaug, un Eiropas Komisija (EK) ir spiesta domāt, kā grozīt migrācijas politikas plānus, jo  saprotams, ka pāris valstis nevar uzņemt visus somāliešus, nigēriešus, sīriešus, kuri tikuši līdz Lībijai, lai mestos viļņos un ticētu jaunas dzīves iespējai vecajā Eiropā.

Jau daudzas reizes notiek labdarības akcijas Ziemassvētku laikā un ceriņziedu laikā, un vienmēr sabiedrību mudina atbalstīt bērnus, kuriem nepieciešama ārstēšana, rehabilitācija — dažiem gada, citiem tā būs vajadzīga mūža garumā. Ik reizi rindā ierakstīti  vismaz 100 palīdzības gaidītāji, un tiešām var tikai nojaust, cik grūti ir vecākiem publiski runāt par bērnu un ģimenes problēmām, lūdzot  pašam nepieciešamākajam — savu bērnu veselībai, atlabšanai, sapnim  par labāku dzīvi.

Šī doma caurvij ikdienu, un tā tiek iezīmēts katras Starptautiskās bērnu aizsardzības dienas saturs. Par bērnu labklājību 1. jūnijā pastiprināti runā jau 90 gadus. To dara Latvijā un daudzās citās pasaules valstīs. Tajā pašā laikā katrā no šīm valstīm lielākā vai mazākā mērā bērni tiek sāpināti. Vardarbība pret bērnu pēc būtības ir nesavienojami jēdzieni, bet krīžu centru speciālisti stāsta, ka gadu no gada Latvijā pieaug to bērnu skaits, kas cieš no fiziskas, seksuālas vardarbības, no emocionāliem pāridarījumiem, un, kas ir pats briesmīgākais šajā statistikā: visbiežāk bērni cieš no savu tuvo vidus.

Ko dara sievietes, gaidot bērnus no nodarbībām? Nereti pārlapo vienu, otru un trešo žurnālu. Pārlapo plānākus un biezākus. Tādus, kas pirkti par eiro, un tādus, kas gandrīz par trim. Vēl sievietes parasti parunājas, ko tajos žurnālos izlasījušas. Tad viņas pamana interesantu tendenci: nav jēgas ar dažādo nosaukumu medijiem mainīties, jo kā vienā, tā otrā, kā nedēļas, tā mēneša izdevumā nereti dominē tās pašas tēmas, tie paši interviju varoņi. Tad rodas jautājums — kāpēc? Seko pašu izdomāta atbilde, ka uz vāka jau lauku sievietes maz liek, tur spīd tās, kuras pamatoti, bet biežāk nepamatoti mūsu sabiedrībā sauc par zvaigznēm: šovu, kino, reklāmu, ētera spīdekļiem.

«Ja nekā netiekat līdz Bitītei, tad jāiegādājas pašiem savs transports» — tādu spārnotu domu kāda četrgadnieka mamma dzirdējusi Valmieras pašvaldības gaiteņos, kad taujājusi, kurš plānojis, domājis un lēmis, ka par tā saukto vasaras bērnudārzu jāizvēlas Valmieras 2. vidusskolas pirmsskolas izglītības grupa.   Melns uz balta atskaitēs rakstīts, ka šajā grupā ikdienā pirmsskolas izglītības iegūšanu nodrošina 81 bērnam. Vai tiešām bija pārliecība, ka visi mazie, kas mācās «Buratino», «Ābelītē» un turpinās bērnudārza gaitas vasarā, satilps vienuviet tādā šaurībā?

Veselības aprūpes sistēma reformas piedzīvo vismaz gadus divdesmit. Ir rakstīti stratēģiskie plāni, māsterplāni, zīmētas finanšu līknes. Sistēma ir reformēta, bet nesakārtota. Labi atceros, ka pirms gadiem sešiem, kad notika tā saukto mazo slimnīcu reorganizācija un slēgšana, gan mediķi, gan viņus pārstāvošā arodbiedrība uzsvēra, ka sistēmā ir jānovelk sarkanās līnijas, kuras nedrīkst pārkāpt, domājot par iedzīvotāju interesēm un veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību kā pilsētās, tā laukos. Tolaik pašai tautai lūdza iet ielās, piedalīties protestos, lai tā neprāto, ka mediķi cīnās vien par savām algām, viņi cīnoties par ideju. Par to, ka naudai nozarē jābūt vairāk, rēķinot, ka pēckrīzes gados  aug iekšzemes kopprodukts.