Grib veidot priekšstatus uz vietas
Veselības ministrs Guntis Belēvičs ieplānojis regulāras vizītes reģionos, lai klātienē iepazītos ar lielākiem un mazākiem veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējiem Latvijā.
Veselības ministrs Guntis Belēvičs ieplānojis regulāras vizītes reģionos, lai klātienē iepazītos ar lielākiem un mazākiem veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējiem Latvijā.
Nesen lasīju kādu aptauju, kurā jaunieši, vidusskolēni joprojām bija atbildējuši, ka, izdarot savu nākotnes profesijas izvēli, raudzīsies tās augstskolas virzienā, kur iegūt jurista, sabiedrisko attiecību speciālista, informācijas tehnoloģiju speciālista izglītību. Jaunieši neieklausās, kuras profesijas ir pieprasītākas darba tirgū. Jo tā vien šķiet, ka iepriekšminētajās jomās ir jauno speciālistu pārprodukcija, un dilemma ir tāda: ja neesi labāks par labu, tad ir maz izredžu krāt visur tik prasīto darba pieredzi, sadarbojoties ar profesijā rūdītajiem.
«Daudzi teic, ka adīšana labāk padodas, ja dzija rupjāka. Man patīk zeķes un džemperi mežģīņrakstā. Un ar pērļošanu tas pats: jo sarežģītāk, jo labāk,» tā DAGNIJA KALNIŅA.
«Šodien malku skaldām šajās mājās, pēc dienām trim četrām jau būsim citviet pie zāģa. Tad gaida cilvēki, kuriem vajag, lai ejam pastrādāt mežā, bet laikā, kad sāksies sēja, būs jābrauc tālāk no novada. Kādā kaltē mūs aicināja palīdzēt,» sacīja 24 gadus vecais Atvars, kurš kopā ar bērnības draugu Sergeju piepelnās, darot gadījuma darbus.
«Kaut ko darīt vairāk, lai klāt nāktu labais, un aizmirst par lieku greznību. Atteikties no kaut kā, ko ļoti gribas,» tā laiku pirms Lieldienām izdzīvo mazsalaciete OLGA STRAUBERGA. Olga ir katoliete. Dzimusi Ludzā, mamma baznīcā gājusi ik svētdienu. Mazā Olga, arī viņas vecākā māsa un brālis domājuši, ka turēsies pie ticības, ka lūdzot vairojas miers ne tikai sevī, bet arī pasaulē, bet tad liktenis dzīvi sagriezis kājām gaisā. Liktenim bijis arī vārds — 1949. gada 25. marts.
Zupas virtuves pakalpojumu Mazsalacā izmanto ilgstoši bez darba palikušie, alkohola atkarīgie, arī daudzbērnu ģimenes, invalīdi un pensionāri, kuru ikmēneša ienākumi ir tik zemi, ka iespēja aizstāt kaut dažas ēdiena vārīšanas reizes ir liels atspaids.
Tulpi mēdz saukt par pavasara vēstnesi. Martā tā ir arī tradicionālā sieviešu dienas puķe. Cēsīs, zemnieku saimniecības «Kliģēni» siltumnīcās, pavasaris jau labi sen kā pilnbriedā.
Cilvēka dzīve mēdz apmest kūleni. Uz slikto, tad uz labo pusi. To izmisumu, ko pārdzīvo ģimene, ja tajā ienāk slims bērniņš, vārdos nepateikt, tāpat kā nepārstāstīt tās gaidas un cerības, ko līdzi var nest apmestais kūlenis, kad iespējams sapņu piepildījums.
Pirms 20 gadiem martā tika nodibināts uzņēmums «Austris AG». Sabiedrība ar ierobežotu atbildību, kuru sāka attīstīt Dace un Gints Amoni. Tolaik divatā. Tagad «Austris AG» saimniecība ir septiņi veikali Valmierā, nemitīgs darbs ar preču piegādātājiem, nemitīgi centieni uzrunāt pircējus. Tās ir arī rūpes par 75 uzņēmuma darbiniekiem.
Pagātnes formā par Brīvības ielu Valmierā izsakās tie, kas salīdzina, kāda tā bija pērnvasar un kāda ir pašlaik. Ielai būtībā vairs nav asfalta seguma, jo vienā brauktuves pusē ir kaut kas līdzīgs grantij un oļiem, kas lietū pārvēršas putrā, otrā — tikai un vienīgi bedres. Sākoties salam, tie, kam pa šo ielu jādodas mājup, bieži teica: kaut nu beigtos tā rakšana! Leišu kompānija, kas veica ūdensvada rekonstrukciju, to darīja piecus mēnešus, un puišu ikrīta uzruna «Mi buģem sevodņja tut kapaķ» jau šķita anekdotes vērta.
Vidzemē darbojas vairāki ģimeņu un bērnu atbalsta centri, kuros bērni, bieži arī topošās un jaunās māmiņas nonāk krīzes situācijās.
«Bez darba vēl gribas radīt,» sarunā sacīja valmieriete JŪLIJA HMEĻEVSKA, un tie ir kā atslēgas vārdi stāsta saturam. Jūlija glezno, vāra ziepes vārdu tiešajā nozīmē, pērnajā gadā noskrējusi divus pusmaratonus, bet ikdienā viņa ir zobārste. Taču arī ne gluži parasta zobārste, ja tā stereotipiski raugāmies uz stomatologa profesiju. Jūlija izdarījusi citas izvēles. «Es taču eju pa dzīvi, izvēloties tikai to, ko man sirds saka,» tā jaunā sieviete, kura pieņem pacientus laukos, divas dienas nedēļā strādā Mazsalacas slimnīcā, bet asākā profesionālā šķautne ir tā, ka Jūlija jau pusotru gadu rauj zobus tiem cilvēkiem, par kuriem lielākā daļa sabiedrības varbūt vēlētos pat aizmirst. «Mans pacients ir mans pacients, arī tas, kurš zobārsta krēslā iesēžas cietuma sienās. Viņš ir cilvēks, kuram jāpalīdz,» tā Jūlija pastāsta, ka viņa ir zobārste Valmieras cietumā.
Vairāk nekā 70 sociālā darba speciālistu no Vidzemes pilsētu un novadu pašvaldībām piedalījās seminārā Valmierā. Labklājības ministrijas pārstāvji skaidroja jaunās iespējas, kā nodrošināt valsts apmaksātu sociālās rehabilitācijas pakalpojumu vardarbībā cietušām pieaugušām personām.
Strīdīgos Civillikuma grozījumus pagaidām neatbalsta
«Nedzīvojam tālu no pilsētām, esam pat tādā kā pilsētu krustpunktā,» tā «Auziņu» saimniece SANITA ZIEMANE un paskaidro, ka no viņu mājām līdz Valmierai, Smiltenei un Strenčiem ir tieši 17 kilometri. Tāpēc, kā smejies, var braukt uz trim debess pusēm.
Platas logu palodzes pilnas ar dēstiem un no spraudeņiem izaugušiem, jau sakuplojušiem vasaras puķu stādiem — tā pašlaik izskatās Mūrmuižas pirmsskolas izglītības iestādē «Pasaciņa». Dārzniece SILVIJA SERMULE gādā, lai siltajā sezonā ziedošs būtu ne tikai bērnudārza pagalms, bet netrūktu arī nokareno puķu podu un ar tiem rotātos arī bibliotēka un pašvaldība.
Ārsts laukos. Tā ir mazliet cita daktera ikdiena. Braukšana mājas vizītēs nevis kilometru, divus, bet varbūt pat divdesmit kilometrus tālu. Visbiežāk lauku ārsts rūpējas ne tikai par pieaugušajiem, bet arī pašiem mazākajiem pacientiem. Taču daudz retāk šis ārsts ir arī speciālists. Mazsalacā uzrunājām ģimenes ārsti un ginekoloģi ANDU PLŪMI.
Vidzemes slimnīcā veikta ēkas divu trīsstāvu korpusu ārsienu un jumta pārseguma siltināšana, ārdurvju maiņa un vējtveru siltināšana, siltuma piegādes cauruļu izolācijas atjaunošana, ventilācijas sistēmas renovācija un citi darbi, kas sekmējuši energoefektivitāti.
Jauno tūrisma sezonu Mazsalacā atklās maija sākumā. Taču pašlaik tiek darīts viss, lai tā būtu pēc iespējas saturīgāka, lai par novadu — vēsturi, kultūru, notikumiem un aktīvās atpūtas iespējām — interesētos pēc iespējas vairāk Latvijas apceļotāju.
Alīna un Aina ir māsas. Abas izmanto mājas aprūpes pakalpojumu, kuru piedāvā Mazsalacas novada sociālais dienests. Gados vecu cilvēku skaits, kuriem vajag palīgu, kas ienestu malku, atnestu ūdeni no akas, uzkoptu istabu, atnestu maizi no veikala un zāles no aptiekas, ir mainīgs. Pašlaik mājas aprūpes pakalpojumu izmanto četri mazsalacieši.