Kapusvētku svinēšana ir kristietības ieviesta tradīcija, un pirmoreiz pavisam oficiāli tie svētīti Vietalvas draudzē, savukārt svecīšu vakari esot padomju laiku tradīcija, kad šķībi vajadzējis raudzīties baznīcas virzienā, tāpēc izdarīts tā, lai bezmaz vai katrā pilsētas un lauku kapsētā tie notiek atsevišķās nedēļas nogalēs — oktobrī, novembrī.
Aktīvi darbojas Vidzemes audžuģimeņu biedrība «Pūpolu gaismā».
Nosaukti konkursa «Labākais sociālais darbinieks Latvijā – 2015» laureāti. Viņu starpā valmieriete SOLVEIGA TROIŅIKOVA, kura strādā Burtnieku novada pašvaldības sociālajā dienestā un ikdienā pārsvarā tiekas un sarunājas ar klientiem Valmieras pagastā.
Apgāda «Zvaizne ABC» loterijā valmieriete Rota Tanomece vinnējusi Volkswagen Beetle.
Katrs noteikti ir piedzīvojis, ka publiskā vietā garāmejot tev rokā iespiež informatīvu lapelīti. Noteikti šādiem lapiņu dalītājiem esam apmetuši slaiku līkumu, pat nevēloties zināt, ko piedāvā šodien, ar ko jāiepazīstas, kam jāiepatīkas.
Šajā vasarā šovs «Lauku sēta» filmēts Cempu pusē .
Valmieriete Inga Miķelsone piepildījusi sapni par savu dāvanu darbnīcu
Noslēdzies projekts «Sociālās iekļaušanas atbalsta pasākumi bērniem un pieaugušajiem ar invaliditāti»
Paaudžu saliedēšanās — būtiska gados vecajiem un pavisam mazajiem
Valmieras rajona bērnu un jauniešu invalīdu biedrība «Saulīte», nodibinājums «Fonds «Iespēju tilts»», projekti, kuru galvenais mērķis ir bērnu, pusaudžu un jauniešu ar īpašām vajadzībām dzīves kvalitātes uzlabošana, — valmieriete ZITA GUSTAVSONE ir šo labo darbu un ieceru priekšplānā.
Rudens ziedu, augļu un dārzeņu kompozīcijas rotā bērnudārzus un skolas.
Zemās pensijas nav samērojamas ar dzīves dārdzību.
Sociālā darba veicējiji sadarbojas ar nevalstiskajām organizācijām
Valmieras pašvaldības Sociālo lietu pārvaldes Ģimenes atbalsta nodaļa uz sarunu par to, kā dažādot pakalpojumu klāstu, kas būtu nepieciešams bērniem, viņu vecākiem, arī audžuvecākiem un aizbildņiem, uz sarunu aicināja nevalstiskās organizācijas (NVO), kuras darbojas Valmierā un kuru galvenā mērķa grupa arī ir bērni un viņu vecāki.
Latgalē ir muzejs, kur aplūkojami mūzikas instrumenti, kas pēdējos 150 gadus spēlēti Latvijā
Akordeoni, ermoņikas, garmoškas, bajāni, kokles, cītaras, cimboles un daudzi citi instrumenti, kurus skāruši tēvutēvu pirksti, apskatāmi Gunāra Igauņa mūzikas instrumentu muzejā.
Latvijas inteliģence un uzņēmēji mudina uzņemties privātas rūpes par bēgļu ģimenēm. Sakot, Latvija ir liela un varena, tauta nebūt nav nabaga, šie ļaudis kā reklāmas rullītī aicina mūs katru aizdomāties: kāda ir mana personiskā nostāja bēgļu jautājumā. Būtībā jau labu laiku ir pavisam greizi sev taujāt: vēlos vai nevēlos, lai citas kultūras, valodas un tradīciju cilvēki ienāk manā zemē (to joprojām dara arī politiķi, un tas ir vēl dubultā muļķīgi), ir jājautā: ko viņi šeit darīs, kāda būs mana personiskā attieksme pret svešo, jutīšu ieinteresētību uzklausīt, būs vēlme atbalstīt vai izturēšos kā pret kaut ko nevajadzīgu, uzspiestu, atbaidošu? Nākamais jautājums — kādi būs pašu bēgļu pienākumi? Vai viņiem no pirmās dienas būs jāmācās valsts valoda, jāinteresējas par darba iespējām, vai bērniem būs obligāta izglītība, kā to nodrošināsim?
Pašvaldību un valsts sniegtais atbalsts sociāli neaizsargātajiem iedzīvotājiem — trūkumā nonākušajiem, bez darba palikušajiem — ir makšķere, kas palīdz izkulties no bedres. Tā tam vajadzētu būt, taču, parunājot ar vīriem, kuri, paši būdami kārtīgā žvingulī, azartiski atbalstīja Valmieras maratona dalībniekus, nācās saklausīt: kad naudiņa iekrīt kabatā, tad ejam uz veikalu, kad nav, tad pie draugiem. Galvenais, lai kādam ir apinītis! Bez stiprinātā alus diena nevar ne labi sākties, ne beigties.
Lai bērni, kas paliek bez vecāku gādības, varētu augt ģimeniskā vidē, sabiedrību uzrunā kļūt par audžuvecākiem, aizbildņiem vai adoptētājiem. Nesen Labklājības ministrija izplatīja informāciju, ka šogad pieaug Latvijā adoptēto bērnu skaits, bet audžuģimeņu skaitam reģionos diemžēl ir tendence sarukt.
Skoliņa pašiem mazākajiem — arī tā mēdz saukt Bēbīšu skoliņu, kas jau vairāk nekā 15 gadus darbojas Valmierā, kur bērniņiem — pusgadīgiem un divgadīgiem — pirmā skolotāja ir INESE KRUJĒLE.
Valmierā notika starptautiskās sporta spēles bērniem un jauniešiem ar īpašām vajadzībām
Spēles ir tradicionālas un šogad kopā pulcēja vairāk nekā 150 dalībnieku no Latvijas un Igaunijas.
Skolā mācīja, ka Blaumaņa Raudupiete ir tik ļauna, ka, vēloties būt Kārļa mīlēta, upurē savu dēlu Matīsiņu. Kļūstot pieaugušam, tu uz šo sievieti jau raugies kā nelaimīgu, pārgurušu, reizē kaislību plosītu sievieti, kura ir dziļi apjukusi un bērnu atstāj novārtā. Neviens jau Raudupieti neattaisno, jo bērna novārtā pamešana, atstumšana ir viens no vardarbības veidiem, kas šajā gadījumā noved pie puišeļa bojāejas, bet savu roku bērnam viņa nepieliek. Viņa ir arī māte, kura pēc bērna nāves pārjautā iekārotajam vīrietim: «Vai tu saproti, ka man tagad ir jāmirst?» Un Blaumaņa Raudupiete metas zem pajūga riteņiem.