Guntis Vīksna

Šis ir tāds īpatnējs laiks Latvijas ekonomikā. Nenoliedzami,  Covid-19 pandēmijas krīze trāpījusi visām tautsaimniecības nozarēm mūsu valstī un gan jau atstās ietekmi uz turpmāko ekonomisko attīstību.

Neskatoties uz dažādiem Covid-19 pandēmijas piespiedu kārtā radītiem ierobežojumiem cilvēku ikdienas gaitām, kaut kādas dabā iešanas aktivitātes tomēr notiek. Iespējams, kopīgās pastaigās dodas pat ne gluži vienā mājsaimniecībā kopā dzīvojošie vien. Katram līdzcilvēkam taču policistu blakus nenoliksi un, galu galā, vai to arī vajag? Ja cilvēki izturas maksimāli atbildīgi katrs pret sevi un saviem tuvākajiem radiniekiem, tad, iespējams, nelielas atkāpes no strikti noteiktās kārtības pat nekādu sliktumu neradīs... 

Vakar notika sardzes maiņa ļoti specifiskā valsts iestādē. Konkurences padomē amatu atstāja nenoliedzami ambiciozā tās vadītāja Skaidrīte Ābrama, pagaidām – līdz jau izsludinātā konkursa finišam – vadīt šo iestādi uzticēts iestādes padomes loceklim un līdzšinējam vadītājas vietniekam Jānim Račko.

Grozies, kā gribi, rādīji Lieldienās kādam savas olas, kā to ar savu acīmredzami neveiklo Lieldienu sveicienu (kas patlaban noteikti pretendē uz 2020. gada teicienu Latvijā!) aicināja premjers, vai atstāji apslēptas svešām acīm, tas lietas būtību nemaina. Šodien svarīgākais cipars Latvijā ir divnieks! No vienas puses – tas ir ar likumu noteiktais maksimālais vienkop sanākušo ļaužu kopums, no otras puses – no divu dzīvu radību kopā būšanas taču dabā allaž sākas kas jauns, rodas atkal kāda jauna dzīvība...

Šodien ir 1. aprīlis, ko mēdzam dēvēt arī par smieklu dienu, kurā – dzīvojot ierastā režīmā – neiztikt bez izjokošanas. Šogad prāts īsti uz jokiem nenesas, drīzāk ir dusmas par kādu valsts apmaksātu zāļu lietotāju bezatbildīgu muļķošanas kampaņu nu jau pāris nedēļu garumā.

Nezinu, kā citiem Latvijas iedzīvotājiem, bet man katru rītu vissvarīgākā informācija publiskajā telpā parādās vien pēc desmitiem, kad tiek oficiāli paziņots iepriekšējās diennakts Covid-19 skarto līdzcilvēku skaits. Teikšu godīgi, uz pasaules karstāko valstu fona, pat Baltijā starp trim māsām Latvija te izskatās pietiekami solīdi.

Šķiet, pirms pāris gadiem kaut kur sanāca lasīt vietējo cilvēku pukošanos par to, ka ārzemēs aizbraukuši tā sauktie ekonomiskie trimdinieki uz Latviju brauc galvenokārt tāpēc, lai ar savām mītnes valstu lepnajām algām par Latvijas lētajiem izcenojumiem labotu un protezētu zobus, izmantotu vēl dažu labu specifisku medicīnas pakalpojumu.

Ja var ticēt oficiālajām ziņām, šobrīd mums Saeimā palikuši 99 vīrusa Covid-19 neskarti deputāti. Simtais, viņu kaimiņš sēžu zālē un arī citādi Kaimiņš vārdā, inficēts un tāpēc Latvijas pārvaldīšanā var piedalīties tikai attālināti. Pats vājnieks savu vīrusa noķeršanas vietu neatklāj un kontaktpersonas arīdzan, tādā veidā ļaujot visplašāko vērienu dažādām spekulācijām, kur, kad un ar ko Kaimiņš bezatbildīgi tusējis valsts vai privātajās lietās attālumā, kas īsāks par šķaudienu... 

Manuprāt, šodien ne Valmierā, ne Latvijā kopumā nav svarīgākas problēmas par to, kā maksimāli ierobežot Covid-19 vīrusa izplatību. Lai piedots, viss pārējais ir lielākas vai mazākas, bet tikai pupu mizas! Tāpēc atkal cepos par šo tēmu, patiesībā izklāstu savas domas par vakar no Centrālās laboratorijas vadoša vīra dzirdēto par ārkārtas situācijas izpratni divās Kurzemes ostās – pilsētās.

Latviešu nacionālā īpatnība – ar mātes pienu iezīsts pofigisms. Smagākā formā Eiropas Savienībā tas esot vērojams vien pie itāļiem. Te glābt var tikai likuma panti. Tādi Latvijā eksistē, un kas par to, ka tikai šomēnes tos sākam reāli izmantot. 

Situācija ar koronavīrusu Covid-19 mainās nevis pa dienām, bet jau pa stundām. Arī Latvijā inficēto skaits ceturtdienas rītā bija jau otrajā desmitā. Kur dēsimies, būs jau vēl. Gan tāpēc, ka šodien pasaule atvērta, un pat šādā – ar pandēmijas statusu apstiprinātā – situācijā to ne visi mūsu līdzcilvēki izmanto, balstoties uz loģisko saprātu, gan tāpēc, ka vīrusi tomēr arvien kādu soli priekšā to apkarotājiem...