Aprīļa nogalē Valmieras Viestura vidusskolā ieradās VII Latvijas bērnu un jauniešu teātru dalībnieki, lai divas dienas pavadītu īpašā teātra spēlēšanas un skatīšanās priekā. Ciemiņus jau pie skolas sagaidīja viesturiešu apsveikums. Festivāla «...un es iešu un iešu!» idejas un piepildīšanas autors ir režisors Roberts Segliņš. Toreiz, skolas teātra «Sprīdītis» piecdesmitgadē, viņš, uzaicinājis draugu kolektīvus, izlēma, ka ir vajadzīga teātru pieredzes apmaiņa un savstarpējā bagātināšanās arī turpmāk.

Tieši vispārējā vienaldzībā, kādā patlaban tiek gaidītas 24. maija vēlēšanas, slēpjas to galvenā intriga. Jo zemāka būs balsotāju līdzdalība Eiropas parlamenta Latvijas deputātu izraudzīšanā, jo lielākus pārsteigumus sagaidīsim pēc nodoto balsu saskaitīšanas.

Pirmo reizi mūžā uz ārzemēm devos bez kolektīviem kā privātpersona, lai nelielā kompānijā relaksētos Slovākijas minerālūdens procedūrās. Pirms gadiem četriem tajā vietā bija vien divi baseini, tagad man bija sajūta, ka esmu Grieķijā — visapkārt kolonnas, dieviešu un lauvu skulptūras, ne velti šai vietai izvēlēts nosaukums Afrodīte, bet ne jau tas ir galvenais.

Viņnedēļ Valmieras novada fonds pirmajās Ziedotāju brokastīs iepazīstināja ar konkursā «Sev, tev, novadam» apstiprinātajiem projektiem.

Klāt kārtējā ceļu būves un remontu sezona. Tā šovasar solās būt īpaši karsta — tiešā un pārnestā nozīmē — strādātājiem un lielas pacietības pārpilna autobraucējiem. Sīkāk par jaunumiem autoceļu un tiltu frontes līnijā Vidzemē un Valmieras apkārtnē Liesmai stāsta Valsts akciju sabiedrības Latvijas valsts ceļi Vidzemes reģiona direktors GUNTIS APINIS.

Laivošana, makšķerēšana, laiska atpūta pie dabas uzrunā  vietējos, ikdienas steigas nogurdinātos tūristus un arī  ceļotājus no ārvalstīm. Tos,  kas vēlējušies ieskatīties dziļāk Latvijas būtībā, tās dabas neatkārtojamībā, atceroties, ka zeme pie Baltijas jūras nesākas un nebeidzas Rīgā.  

«Purvītiņu» sētā kopš pērnā rudens manāma liela rosība. Anna, kas pēdējos gadus dzīvojusi netālu, Rauskas skolā, un Sigita, kas Rīgā frizējusi dāmas un kungus, izvēlējušās dzīvi dziļos laukos — ar tās smagajiem lauku darbiem un patieso dabas klusumu.

Kamēr 100 bišu saimes ienes nektāru no blīgznām un kļavām, bitenieks Māris Pēkšēns kopā ar dzīvesbiedri Inesi stiprina šūnu rāmjus, gaidot, ka ienesums pieneņu un viršu ziedēšanas laikā būs ļoti labs.