Sirēnu tā, ka šermuļi skrien pār kauliem un asinis stingst, man nācies dzirdēt dažas reizes mūžā – ugunsgrēka izziņošanā, kā mācību trauksmi un arī kā savdabīgu efektu aizsaulē aizgājušā godināšanai bēru ceremonijas laikā, kad no briesmīgās gaudošanas plašā apkārtnē saausījās, iespējams, ne tikai dzīvie.
Tikpat neprognozējami kā laika apstākļi Ziemassvētkos ir gaidāmi notikumi Saeimā, kad vēl pirms brīvdienām jāievēl jauns Latvijas Bankas prezidents, jo Mārtiņa Kazāka pilnvaras beidzas 21. novembrī.
Par mūsu pašu latviešu valodas atvieglošanu pirmoreiz uzzināju pavisam nesen, kad Facebook izlasīju ziņu par pilnīgi oficiālu vēlmi uzlabot latviešu literatūras klasiku – brāļu Kaudzīšu Mērnieku laikus.
Dzīves dārdzības kāpums, uzjundot sabiedrības izmisumu un sašutumu, atkal rada mūsu politiķos neizbēgamo kārdinājumu to deklaratīvi apkarot ar sev pieejamo ieroci – administratīvo varu.
Domāju, ka ikviens ir dzirdējis ģimenes, draugu, paziņu pieredzi ar krāpniekiem.
Pēdējā mēneša laikā Latvijā gana iespaidīgas kaislības ir raisījis tāds pasākums kā Eiropas Savienības Atveseļošanas fonda (AF) atbalsta programma mediju modernizācijai un digitalizācijai.
Es nezinu, ja godīgi, es tiešām nezinu, vai mammas kara laikā lasa priekšā pasakas saviem bērniem. Vai lasa, kad bērns jāieaijā pagrabā, vannas istabā? Varbūt stāsta?
Varbūt ne man to klājas atgādināt, bet tomēr: patiesam patriotismam bez tā kvēlas izrādīšanas ir vajadzīga arī sāpe par Latviju un apņēmība celt to stiprāku.
Adopcija ir sarežģīts un emocionāli sensitīvs temats, kas prasa atbildīgu pieeju no vecāku puses attiecībā uz atklātību ne tikai pret bērnu, bet arī paplašināto ģimeni un sabiedrību.
Abu roku un kāju pirkstu nepietiks, lai uzskaitītu, kas mums savas atjaunotās valsts trīs gadu desmitos ir nogājis greizi.
Donalda Trampa pārliecinošā uzvara ASV prezidenta vēlēšanās, kā arī republikāņu – trampistu triumfs pārējos vienlaikus ar šīm vēlēšanām notikušajos balsojumos ir notikums, kas jau atstāj nenoliedzamu ietekmi uz politiskajiem procesiem daudzviet pasaulē un jo īpaši Eiropā.
Šis novembrī ir īpašs laiks. Ielās un laukumos daudz vairāk sarkanbaltsarkano karogu, pie krūtīm spraustu lentīšu Latvijas karoga krāsās, degošu lāpu, nemaz nerunājot par tūkstošiem svecīšu gan īpašos kārtojumos, gan vienkārši tāpat – varoņu piemiņai.
Novembris – Latvijas neatkarības cīņu un valsts dzimšanas dienas mēnesis – ir tik pilns ar dažādiem svinību un atceres pasākumiem, ka citām politiskajām aktivitātēm un notikumiem uzmanību pievēršam mazāk.
Es saprotu, ka cilvēki vēlas iegādāties lietas par izdevīgām cenām.
Daudz paštaisnāks un agresīvāks (kaut šķiet – kā gan vēl vairāk būtu iespējams...). Klaji pats sevi un savus lišķus apkalpojošs. Sīkmanīgi ļaunatminīgs «zilonis trauku veikalā». Sakodīsim zobus, būsim stipri!
Latvijā pensionēšanās vecums pakāpeniski tika palielināts pēdējo 10 gadu laikā.
Atbilstīgi Labklājības ministrijas (LM) pieņemtajam lēmumam, sākot ar nākamo gadu, tā dēvētās pārtikas vairs nesaņems cilvēki ar maznodrošinātā statusu – tās pienāksies tikai trūcīgajiem un krīzes situācijās nonākušajiem Latvijas un Latvijā mītošajiem Ukrainas iedzīvotājiem, un arī viņiem piešķiramo paku skaits tiks samazināts.
Ko padarīsi, ja ziediņiem kaut kas sajucis dabas regulējumā un tie otrreiz sezonā uzziedējuši novembrī.
«Mans vīrs pelna labi, mēs pelnām abi,
Un tas lai paliek tikai manā ziņā,
Cik es iebāžu frizieres ķiteļa kabatiņā.»
Sociālajos tīklos redzēju video, kur ārzemēs meitene, kas ir apmēram manā vecumā, uzstādījusi diagnozi diezgan nopietnām mentālām slimībām un par to arī lepni stāsta savos sociālajos tīklos.